Savā stāstā dalās 3 gadus vecus meitenītes tēvs, kura cieš no Bērnu cerebrālās triekas (BCT). Meitenīte piedzima vesela, bet šo smago diagnozi viņai uzstādīja pēc tam, kad 9 mēnešu vecumā viņai tika veikta kļūmīga vakcīna. Jaunais tētis neslēpj savu identitāti – viņu sauc Alkesandrs Govorovs. Viņš aktīvi publicē foto un stāstus savā Instagram profilā kā norisinās cīņa par meitenītes veselību.
“Mans vārds ir Aleksandrs un man ir 27 gadi, bet manu sievu Jūlija, viņai ir 29. Mums ir meita – Varvara, viņai ir 3 gadi un šis stāsts būs par viņu. Ļoti drīz pasaulē nāks mūsu otrā meitiņa Aurora. Bet visu pēc kārtas.
Ar sievu iepazinos internetā caur paziņām. Pēc triju mēnešu tikšanās nolēmām apprecēties. Mēs sapratām, ka esam viens otram piemēroti. Mēnesi vēlāk 2013. gada 16. novembrī bijām precēts pāris.
Ar bērniņu arī nolēmām nekavēties. Domāts – darīts. Gaidījām meitiņu. Grūtniecība noritēja viegli. Varuša piedzima veselīga, pēc Apgara skalas dzemdības novērtēja starp 9 un 10 ballēm. Meitene attīstījās normas robežās, nebija nekādu noviržu. Mēs abi ar Jūliju bijām vakcinēti, tāpēc arī Varušu pēc ārsta ieteikuma vakcinējām. Deviņos mēnešos Varei veica trīs vakcīnas – bez pieredzes, mēs devām atļauju. Iemesls neuzticēties ārstiem nebija.
Pēc injekcijām šķita, ka mūsu bērns ir nomainīts. Meita auga ļoti aktīva – uz vietas nesēdēja, mēģināja sarunāties, viss viņai bija interesants, bet te pēkšņi Varja trīs dienas guļ… Kaut kādā nesaprotamā veidā no aktīva bērna viņa kļuva par atpalikušu bērnu. Mēs, protams, satraucāmies, bet ārsti mūs pārliecināja, ka tā ir normāla ķermeņa reakcija.
Ceturtajā dienā mēs plānojām vizīti pie masiera, kurš ir speciālists ar 30 gadu pieredzi. Viņš bija cilvēks, kurš zaudējis redzi, bet ar zelta rokām. Viņš apstiprināja mūsu bažas. Viņš jau pazina Varas muskuļus un uzreiz saprata, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc sarunas secinājām, ka vakcīna ir bijusi neveiksmīga.
Vēlāk arī to apstiprināja vairāki medicīnas darbinieki, bet atteicās oficiāli paust savus vārdus un norādīt uz kļūdu.
Joprojām neapzinoties problēmas nopietnību devāmies pie neirologa, veicām testus, bet mums teica, ka meita ir vesela. Pierakstījāmies pie cita speciālista – tas pats. Beidzot mēs devāmies uz pilsētas neiroloģisko centru, kur mums paziņoja, ka Varjai ir BCT (centrālās nervu sistēmas slimība, kurā ir viens vai vairāki bojājumi smadzenēs). Šī iemesla pēc Varjai attīstījās kustību traucējumi un muskuļu vājums, traucēta koordinācija, runa un psihe.
Sieva sāka lasīt informāciju par BCT. Tas mani satrieca. Tajā vakarā mēs sastrīdējāmies. Bet nākošajā rītā, kad diagnozi apstiprināja par 100%, tad Jūlija bija it kā gatava, bet es nē. Verdikts bija tik straujš un tiešs, ka es gandrīz nokritu. Es uzreiz apjuku. Tajā pašā dienā Jūlija ar meitu nokļuva stacionārā. Mani aizsūtīja uz mājām pēc mantām. Bet es joprojām nespēju noticēt, nevarēju nomierināties. Plūda asaras. Tā diena… Tas bija biedējoši, aizvainojoši. Es izmisumā raudāju un dusmojos.
Protams, es nesēdēju rokas klēpī salicis, bet, ja kaut ko darīju, tad tikai pēc Jūlijas instrukcijām, it kā automātā. Atzīšos, ka tas radīja ārkārtīgi lielas problēmas mūsu attiecībās – tajā laikā mēs daudz strīdējāmies. Bet man pat nebija domas, ka varētu pamest sievu un meitu. Sievu un meitu mīlu vairāk par visiem. Viņas ir mana ģimene, un ģimenē, kā zināms, ir gan laimīgi brīži, gan nelaimīgi. Ar katru tā var atgadīties. Man ir grūti klausīties, ka vīriešu dēļ problēmām pamet ģimeni. Tie nav vīriešu un katram to varu pateikt acīs. Ja tu uzņēmies atbildību, nes to līdz galam. Vīrietim vajag būt tam atbalstam, kas iztur ārpasaules triecienus.
Mums ar Jūliju arī bija problēmas, bet tām bija cits veids. Mēs pilnīgi atšķirīgi pieņēmām Varjas diagnozi. Es mēģināju vairāk nopelnīt un turpināju noraidīt diagnozi. Tāpēc ilgu laiku mēs nevarējām pieņemt lēmumu par to, lai piešķirtu Varjai nivaliditāti. Tas man bija trieciens.
Mums tika nozīmētas dažādas procedūras, mēs atradām 70 gadus vecu tantiņu, kura bija atgriezusi dzīvē ne vienu vien slimu bērniņu. Viņa deva labus rezultātus, bet Jūlija bija pārliecināta, ka ir vēl labākas metodes, bet es ar zobiem biju ieķēries tantiņā. Tikmēr sieva uzzināja par ārstniecības iespējām Ķīnā. Par šādām ārstniecības metodēm Krievijā nebija dzirdēts. Bija bezgala bailīgi. Cita valsts, lidojumi, liela nauda, ticības zaudēšana. Bet Jūlija uzstāja.
Jo regulārāka un pastāvīgāka ārstēšana, jo vairāk vajag naudas. Ilgu laiku mēs ar Jūliju pavilkām visu paši. Nav jābūt gaišreģim, ka drīz mūsu resursi bija galā. Vienā brīdi salūza auto, dzīvoklī viss juka, mēs pārdevām personīgās mantas, tad man un Jūlijai sašķobījās veselība. Bijām nonākuši tik tālu, ka bija jāsamazina Varjas terapiju skaits. Mēs sapratām, ka tā ir zīme un kaut kas ir jāmaina. Tad Jūlija uzzināja par Ķīnu.
Kā saprotiet, nauda bija beigusies. Draugi ieteica mums atvērt kontu. Ilgu laiku biju pārliecināts, ka man nav tiesību no neviena prasīt naudu. Es taču esmu vīrietis, ģimenes galva. Es lūdzu Jūliju mazliet pagaidīt, lai varu nopelnīt vajadzīgo summu. Bet gaidīt nevarēja. Sieva bija lējusi tik daudz asaru… Manī kūsāja vīrieša lepnums, bet draugi un Džūlija pārliecināja, ka no palīdzības nav jākaunas. Slimībai nav laika, tā negaidīs.
Pateicoties draugiem un ziedotājiem, vajadzīgā summa tika savākta un divdesmit pirmajā dienā Jūlija ar Varju aizlidoja uz Ķīnu. Pēc atgriešanās es savu meitu nepazinu – nebijām tikušies trīs nedēļas, bet progress bija pārsteidzošs! Līdz šim domāju, ka 70 gadīgā tantiņa dara brīnumus, bet, redzot šādu rezultātu, sapratu, ka pašreizējā ārstniecība ir daudz efektīvāka. Nolēmām uz Ķīnu doties nu jau trīs mēnešus. Pēc atgriešanās nolēmām, ka nu jau jādodas uz Ķīnu vēl ilgāk, jo rezultāti bija aizvien labāki.
Šoreiz mēs devāmies uz Ķīnu nu jau deviņiem mēnešiem. Varjai veica visdažādākās procedūras – no akupunktūras un bankām līdz pat delfīnu terapijai. Protams, lielākā daļa manipulāciju bija grūtas. Ir smagi noskatīties, ka bērns cieš un aiz sāpēm raud. Vai nu tu uzvari, vai zaudē. Mēs bijām apņēmības pilni uzvarēt.
Mēs sevī ieslēdzām egoistus un nežēlojām Varju, jo sapratām, ja tagad padosimies, nekad sev nepiedosim. Meitas negatīvās emocijas pēc procedūrām kaut kā centāmies līdzsvarot – devāmies uz jūru, lēkājām pa batutu, gājām uz karuseļiem.
Neslēpšu, ka dzīve citā valstī bez valodas zināšanām, bez radiem un draugiem, bez māju sajūtas ir grūta. Bet tad, kad tev ir mērķis, viss pārējais kļūst par fonu.
Esam laimīgi, kad Varjai kļūst labāk. Mēs ar Jūliju skumstam pēc mājām, bet esam viens otram. Mēs esam komanda… Kad devāmies uz Ķīnu sākām domāt kādas būtu mūsu iespējas nopelnīt šajā valstī. Jūlijai jau bija pieredze dažādu lietu tirgošanā un tas realizējās, bet es vairāk laika veltīšu Varjai.
Pēc laika man arī paveicās un atradu normālu darbu.
Sākumā meitas intelektuālā attīstība aizkavējās, bet nu jau viņa ir panākusi vienaudžus. 2017. gadā atgriezāmies Krievijā un veicām analīzes. Dinamika bija ļoti pozitīva. Un, protams, mēs joprojām esam ceļā.
Kad mēs tikko sākām cīņu par meitas veselību, pirmā lieta, ar ko mēs saskārāmies, ir pilnīga izpratnes trūkums. Pirmkārt, mēs vēlējāmies atrast cilvēkus, kuri jau to ir paveikuši. Bet mēs neko neatradām. Bija dažādas publikācijas, bet viss bija rakstīts tik godprātīgi, nesaprotami, nedzīvi. Un tad es nolēmu dalīties savā pieredzē.
Tad nolēmu, ka Varjas ārstniecības pieredzē dalīšos ar visiem. Izveidoju Instagram aktīvu kontu, kurā var sekot līdzi mūsu ikdienai. Esmu saņēmis gan pozitīvu, gan nosodošu vērtējumu par šādu izvēli, bet neko nenožēloju.
Ir pagājis laiks un Ķīnā uzzinājām, ka gaidām otru meitiņu…
Varja no mums ar sievu ir iemācījusies vienu lietu – domas materializējas. Tas par ko tu domā – notiek. Tāpēc esam pārliecināti, kad piedzims Aurora, Varja sāks staigāt, dzīve sakārtosies un viss būs labi. Mēs ceram un ticam uz labāko.”
Avots: women.ru