Kurš gan pateicas saulei, ka tā spīd? Neviens. Un vai sen jūs teicāt paldies plaušām par to, ka tās elpo. Vai skābeklim, kas ļauj dzīvot. Ābolus esiet lasījuši? Bet vai pateicāt “Paldies! Paldies! Esmu tik pateicīgs!”. Diez vai. Ja vien jūs neesat garīgi pārāk izglītots cilvēks, kurš praktizē pateicības filozofiju.
Daudzas lietas mēs vienkārši izmantojam. Tās pastāv, tās mums ir vajadzīgas, tāpēc mēs tās arī lietojam. Tas ir pilnīgi normāli.
Ja jūsu labestību un rūpes noniecina un neievēro…
Tad kas tur ko brīnīties, ja jūs izmanto, bet paldies nepasaka? Vai arī pateicas vārdos, dežūrfrāzēs, bet neko nesamaksā? Jūs esat. Jūs dodat ābolus. Tāpēc jau jūs izmanto. Sildās ar jūsu enerģiju, lieto jūsu resursu un ēd jūsu ābolus.
Taču cilvēks nav nedz koks, nedz zvaigzne. Viņš ir dzīvs. Viņš dalās pats ar savu enerģiju, kas vajadzīga viņam pašam. Atdod daļiņu sevis, kad palīdz citiem. Un galu galā viņam apnīk izdāļāt savu dzīvi pa labi, pa kreisi tiem, kas to izmanto un pat paldies nepasaka. Apnīk būt par koku.
Izeja ir tikai viena – izbeidziet dot. Vismaz uz laiku pārtrauciet savas labdarības plūsmu.
Izbeidziet apkalpot tos, kas ir spējīgi paši par sevi parūpēties.
Lasi arī: Noņemiet rozā brilles: 10 skarbas dzīves patiesības, kas liek prātam atskurbt
Izbeidziet atdot savas maizes kartītes tiem, kas nestrādā.
Izbeidziet atdot ābolus par brīvu un piekariniet tiem cenuzīmi. Āboli maksā tik un tik.
Un tikai tad citi sapratīs, cik vērtīgs ir bijis tas, ko jūs devāt un darījāt.
Tas ir tāpat, kā reiz kāda sieviete aizbrauca uz nedēļu pie savas mammas, kura bija saslimusi. Un veselu nedēļu vīrs ar diviem pusaugu bērniem padzīvoja vieni.
Viņiem šī nedēļa likās bezgalīgi ilga un grūta: ēst jātaisa, trauki jāmazgā, drēbes jāmazgā un jāgludina, uz veikalu jāiet, suns ārā jāved, daudz kas jāpaveic. Taču nav, kas to izdara. Izrādās, ka tas ir tik grūti un sarežģīti – visu darīt pašiem! Tas ir darbs.
Darbā var paņemt atvaļinājumu. Ja reiz ir pieraduši pie jūsu strādāšanas cauru diennakti, lai pamēģina tikt galā bez jums.
Bet radiem, kas ir pieraduši regulāri no jums aizņemties naudu, ir laipni jāatsaka. Lai paņem bankā kredītu. Un, lai paskatās, cik šis kredīts izmaksā.
Reizēm tas ir vienīgais veids, kā pārstāt būt par ābeli – nedot ābolus. Un pārstāt būt par sauli – nespīdēt. Kādreiz var arī atpūsties. Sildīt ar sevi mēs ne vienmēr varam.
Un, ja cilvēki bija vienkārši aizmirsuši, cik daudz jūs dodat – viņi atcerēsies un sapratīs. Un novērtēs vairāk.
Bet, ja necienīja un tīši noniecināja – atkritīs no jums, kā dēles.Un ies meklēt jaunu koku. Naivu ābeli vai jaungada eglīti ar dāvanām un mantiņām.
Esat redzējuši, ko pēc tam dara ar jaungada eglītēm? Kur pēc tam nonāk koks, kurš ticis izmantots? Mākslīgo ieliek kastē. Bet īsto – nes uz izgāztuvi.
Padomājiet par to, ja jūsu rūpes paliek nepamanītas un noniecinātas…