Mēs attīstām savu komunikāciju balstoties uz esošo dzīves pieredzi, morāli un rakstura iezīmēm. Ne vienmēr komunikācija atspoguļo esošo vidi un apstākļus. Bet veselīga komunkācija ir saistīta ar atklātību un patiesumu bez liekulības piejaukumiem. Kāpēc mēs “noslēdzam” saziņu?
Tam var būt daudz iemeslu: nevēlēšanās izrādīt ievainojamību, bailes no ārpasaules, spriedze, kuru cilvēks izjūt noteiktā sabiedrībā.
Barjeras komunikācijas ceļā
Tādu sajūtu realizēšanās kā mīlestība ir saistīta ar komunikāciju, tās kvalitāti un intesivitāti. Komunikācija ir vērtīga ne tikai kā informācijas apmaiņas avots, bet arī daudz dziļākā mijiedarbes līmenī. Tas ir talants – atklāt sevi citam cilvēkam. Bieži vien mēs paši veidojam barjeras, proti, tuvajam cilvēkam neizrādam to, ka mūsu dzīvē viņš ir neaizvietojams. Gadās arī tā, ka mēs pat cenšamies to apslēpt, turklāt cerot, ka cilvēks būs mierā par šādu izturēšanos.
Tagad padomāsim, kādas sajūtas pārņem cilvēku, ja komunicējat ar viņu šādā veidā:
- cenšaties neskatīties acīs, acuskatiens klejo kaut kur sānis;
- ar cilvēku jūs nesarunājieties uz “tu”, bet kā ar kādu abstraktu auditoriju;
- sarunas emocionālais fons nav redzams sejā;
- sarunā jūs fiziski distancējaties, iespējams, jums pat trīc rokas.
Otram cilvēkam tas liek justies kā atdalītam, kā neatkarīgai personai, vienalaga, cik patiesībā siltas jūtas jums pret viņu ir.
Iespējams, ka pirmais solis ceļā uz atvērtu komunikāciju būs tāds, ka piedosiet savai pāgtnei un sev. Piedošana ir brīvība. Nākošais solis būs pieņemšana – pieņemt to, kas jums pašlaik ir dots. Un tālākais ceļš jums atklāsies soli pa solim, jo vienīgais, ko mēs šajā dzīvē varam darīt, tas ir, būs godīgiem, atklātiem un patiesiem pašiem pret sevi.