Gadiem būt pakļautai psiholoģiskai vardarbībai, neko neuzsākot? No malas šāda situācija var likties, kā minimums, dīvaina. Sešu bērnu māte, blogere Dženifera Viljamsa-Fīldsa par to, kas viņai traucēja izbeigt attiecības ar vīru-varmāku.
“Es gribēju aiziet, bet nezināju, kā…” Stop! Pārstājiet uzdot vienu un to pašu jautājumu: kā viņa vispār spēja palikt tādās attiecībās. Nav jau tā, ka nebūtu atbildes, vienkārši to saprast un aptvert ir ļoti grūti. Bet jūsu jautājumi un spriedumi “pati vainīga” stilā – tie vienkārši liek mums kaunēties vēl vairāk.
Jums droši vien būs grūti tam noticēt, taču mani randiņi ar nākošo vīru ne ar ko neatšķīrās no jūsējiem: viņš bija jauks, veltīja man uzmanību, izteica komplimentus. Protams, “satraucoši zvaniņi” bija jau mūsu attiecību pašā sākumā, bet es biju jauna un naiva – pēc būtības, kā mēs visas noteiktā vecumā. Atšķirība ir tikai tajā, par ko tas viss beigās izvērtās.
Emocionālā vardarbība nerodas pēkšņi: tas ir lēns, nepārtraukts, metodisks process, kaut kas līdzīgs virtuvē pilošam krānam, pile aiz piles.
Pirmās piles ir viegli palaist garām: “tas taču bija tikai joks”. Tev saka, ka tu ātri apvainojies, un tas jau nebija tā domāts. Bet varbūt es patiešām esmu tāda?
Krāns turpināja tecēt pili aiz piles. Es tās sāku ievērot, bet nepiegriežu tām lielu vērību. Man adresēti joki cilvēkos – nu tāds viņš man ir, kompānijas dvēsele. Izprašņā, uz kurieni esmu sataisījusies šajā kleitā vai ar ko tiekos, – nu viņš taču vienkārši mani mīl, tas arī viss.
Viņš man saka, ka viņam nepatīk mana jaunā draudzene, – un es viņam piekrītu. Galu galā vīrs man ir svarīgāks par draudzeni, un draudzība palēnām izbeidzas.
Es nevaru pilnībā atbrīvoties. Es pastāvīgi ieklausos un gaidu
Pilienu skaņa jau sāk krist uz nerviem, bet nav taču jāpārdod māja piloša krāna dēļ. Pat tad, kad nevainīga pļauka nemaz neliekas nevainīga, es viegli sevi pārliecinu par to, ka neko tādu jau viņš nedomāja.
Viņš aizmirst, ka ir spēcīgāks par mani. Kad es viņu pieķeru kārtējos melos, viņš saka, ka esmu jukusi, ja neticu viņam. Bet varbūt es patiešām jūku prātā?… Par pretējo es vairs neesmu tik pārliecināta.
Es cenšos kaut kā kompensēt šo mūsu laulības pilošo krānu. Es būšu labāka. Es kļūšu par ideālu sievu. Es parūpēšos, lai mājās vienmēr būtu tīrs, bet uz galda gaidītu vakariņas. Un, ja uz vakariņām viņš tā arī neierodas, es parūpēšos, lai tās neatdzistu. Reizēm man tas apnīk. Reiz, kad atkal nesagaidīju vīru vakariņās, dusmās atdevu vakariņas sunim. Tiesa, tad, kad pēc pusnakts viņš tomēr ieradās, es jau vairs nejutos tik apņēmības pilna: lecu ārā no gultas pēc pirmā aicinājuma un gatavoju viņam vakariņas.
Viņš arvien biežāk modina mani. Es vairs nespēju pilnībā atbrīvoties un iemigt dziļā miegā. Es pastāvīgi ieklausos un gaidu. No rītiem es klusinu bērnus, lai tie nepamodinātu tēti. Mēs sākam ap viņu staigāt uz pirkstgaliem.
Piles bungo jau spēcīgi. Man ir bail pielikt trauku, lai redzētu, cik daudz ūdens aiztek. Ieslēdzas noliegšana. Ja es to nebūtu pateikusi, viņš tā nesatrakotos. Tā ir mana vaina, labāk būtu paklusējusi. Es taču zināju, ka ar viņu labāk nevajag strīdēties, kad viņš ir iedzēris.
Viņam taisnība: es patiešām esmu nepateicīga. Viņš strādā, bet es sēžu mājās ar bērniem. Viņš taču nevar uzreiz pēc darba nākt mājās: protams, viņam vajag nedaudz laika arī priekš sevis. Es nekad nelūdzu viņam pieskatīt bērnus: nedrīkst viņam sagādāt neērtības.
Mēs pat griežamies ģimenes konsultācijā. Lai gan ne viņš, ne es tā īsti nepaskaidrojam, kāpēc esam atnākuši, konsultants ar mums dalās savās bažās. Šī konsultācija kļūst pirmā un pēdējā.
Es tā cenšos kļūt par nevainojamu sievu, ka pat nemanu, ka ūdens jau līst uz grīdas
Bet es zinu, kā visu labot. Priekš ārpasaules es kļūšu ļoti aktīva, pie tam, neaizmirstot mājās uzturēt kārtību un omulību. Un nekad neuzdrošināšos lūgt palīdzību.
Esmu gandrīz ideāla māte. Es visiem spēkiem radu paraugģimenes ilūziju. Mani bērni visu laiku ir ar kaut ko nodarbināti (protams, par visām aktivitātēm atbildu tikai es). Baznīcā man iesaka grāmatas un audiolekcijas par to, kā labāk izprast vīra vajadzības un lūgties par viņu. Es sāku nejauši izpļāpāties citām mammām par to, kā viss ir īstenībā, bet atliek viņām tikai uzdot jautājumu, kā pilnīgi visu noliedzu. Nē, mums patiešām viss ir labi. Par pierādījumu es piestādu ģimenes fotogrāfijas soc.tīklos.
Es beidzot saprotu, ka baidos no viņa
Nezinu, no kā man bail vairāk: no tā, ka citi atklās manu noslēpumu, vai no tā, ka vīrs uzzinās, ka esmu ar kādu dalījusies patiesībā par mūsu ģimeni. Es beidzot saprotu, ka baidos no viņa.
Un tā es beidzot pamostos un saprotu, ka mūsu māja ir applūdusi. Mana galva ir zem ūdens. Man ir bail. Es redzu bailes savu bērnu acīs. Ko gan es esmu nodarījusi?! Kā es to pieļāvu? Par ko esmu kļuvusi? Tajā naktī, kad viņš met man ar telefonu, gandrīz trāpot pa galvu, vairāk par visu pasaulē es vēlos paņemt bērnus un aizbraukt. Kad viņš pieceļas no virtuves galda un bērnu acu priekšā met man ar dakšu, man gribas aiziet.
Un kur es iešu? Un, ja arī spēšu izrauties, ko es darīšu? Par ko mēs ar bērniem dzīvosim? Viņam ir taisnība: bez viņa es neizdzīvošu. Man vajadzīga viņa nauda.
-Ko, aiziesi un sāksi vazāties? – viņš kliedz. – Es vienmēr esmu zinājis, ka tev tikai tas ir vajadzīgs!
Viņš prot apgriezt visu ar kājām gaisā. Runa vairs nav par viņa darbībām, tagad es esmu “izmeklēšanā”.
Es vairs neesmu tā, kas pirmajā tikšanās reizē. Viņš mani ir iebiedējis, padarījis vāju. Viņš ir uzvarējis. Es viņu izvēlējos un dzemdēju no viņa bērnus. Tā ir mana vaina. Mans galvenais uzdevums ir bērnu drošība. Pa 20 gadiem esmu aizmirsusi, ka ir arī cita dzīve. Es palieku.
Plūdi turpinās. Es atkal slīkstu. Kārtējā strīda karstumā es saku, ka man pietiek. Es atbildu uz viņa agresiju. Bet pat klūpošs un piedzēries viņš ir stiprāks par mani. To es redzu viņa acīs, kad viņš man tuvojas. Pati daba viņu apveltījusi ar spēju nogalināt. Viņa skatiens mani biedē.
-Vācies! – viņš ņirdz. – Bet bērni paliks ar mani.
Man ir jāaizgriež krāns, ja ne savas dzīvības dēļ, tad vismaz atlikušā veselā saprāta dēļ. Neskatoties uz visiem maniem pūliņiem, mans noslēpums raujas laukā. Bet, neskatoties uz draugu padomiem, es vienkārši nevaru piecelties un aiziet. Tas nav tik vienkārši.
Man nav naudas. Viņš atrada manu slēptuvi – naudu, kuru es krāju gandrīz gadu. Visdrīzāk viņš uzlauza manu pastu. Man vajadzēja to nojaust. Viņš vienmēr mani izsekoja. Interesanti, ko viņš izdarīja ar manu naudu? Uz bērniem jau nu neiztērēja. Visdrīzāk nodzēra vai nospēlēja kārtīs, lai radītu iespaidu kādai citai sievietei.
Esmu iestrēgusi. Es palieku.
Dievs, neļauj man nogrimt pavisam. Manu ģimeni jau vairs nekas neglābs – bet, lūdzu, paglāb mani un manus bērnus.
Man paveicās. Esmu izšķīrusies, lai gan brūces vēl ir dziļas.
Vardarbība ne vienmēr izpaužas kā uzsista acs vai zilumi uz sievietes ķermeņa, bet psiholoģiskās vardarbības efekts ir tikpat graujošs.
Es aizgāju pie psihologa, un man uzreiz tika uzstādītas vairākas diagnozes: depresija, trauksme, PTST (posttraumatiskā stresa traucējumi). Mans vīrs, varmāka, turēja mani bailēs. Bet depresija un trauksme liedza man iespēju spert jelkādus soļus, lai izrautos. Sākumā man likās, ka PTST – tas jau ir par traku, bet ir pagājuši jau trīs gadi, taču dažas situācijas vai dažas skaņas izraisa man briesmīgas atmiņas. Piemēram, kad mūsu priekšnieks sāka kliegt uz darbiniekiem, man kļuva fiziski slikti. Es atkal biju uz šķūņa grīdas, sarāvusies, cenšoties kaut kā aizsargāties no man pāri stāvošā vīrieša dusmām.
Manas meitas kļuva par lieciniecēm tam, cik cietsirdīgi vīrietis var izturēties pret sievieti, bet dēli saņēma sliktu piemēru tam, ko nozīmē būt par “īstu vīrieti”. Lūk, no kā es pa īstam baidos.
Es paliku bērnu vārdā – bet tagad vainoju sevi par to,kā viss notikušais viņus ietekmēs.
Es paliku, jo…
…biju izolēta no pasaules.
…biju finansiāli atkarīga no varmākas.
…neizgulējos un nevarēju normāli atjaunot spēkus.
…man teica, ka es nekam nederu, – un es ticēju.
…dzīvoju, pastāvīgi gaidot nākošo uzbrukumu, bet tas mani nogurdināja.
…aiziet es baidījos vairāk.