Ir daudzas lietas, ko nožēloju par laiku, kuru pavadījām kopā. Es nožēloju katru brīdi, kad liki justies man nevērtīgai, it kā neviens nekad mani nebūtu spējīgs mīlēt. Es nožēloju, ka tik daudz tev dāvāju savu mīlestību, atbalstu, iesaisti un, pats galvenais, savas dzīves labākos gadus. Es nožēloju, ka ļāvu tev ar sevi manipulēt, izveidojot aizu starp mani un ģimeni, un draugiem, ļaujot tev sevi pārliecināt, ka esmu problemātiska.
Tu biji narcistisks un aizvainojošs. Es biju naiva, nobijusies un izmisusi pēc mīlestības un apbrīna. Kad mēs satikāmies es biju laimīga, optimistiska un pilna gaidu par nākotni. Man šķita, ka varu visu. Kad es tevi atstāju, es biju salauzta, apjukusi un depresijā; būšana ar tevi noveda mani sevis sliktākajā ēnā.
Tomēr pat pēc visa notikušā, pēc visām ciešanām, es joprojām pilnībā nenožēloju mūsu attiecības. Patiesība, dziļi sevī esmu par tām pateicīga. Iespējams, ka tā ir bijusi viena no manas dzīves briesmīgākajām pieredzēm, bet tā padarīja mani par to, kas esmu šodien. Jo stiprākie metāli ir jāizliec viskarstākajās liesmās.
Lasi arī: Dīvainākie pāri pasaulē
Tagad esmu uz pareizā ceļa. Es sevi pazīstu, un nekad vairs nevienam neļaušu pret sevi izturēties tā, kā to darīji tu. Iespējams, ka mani gandrīz aprija tumsa, bet tagad esmu atdzimusi no jauna. Jo es nonācu otrā pusē – tur, kur ir laime, empātija, iejūtība un mīlestība pret sevi.
Tas viss ir pateicoties tam, ka tu mani nesalauzi, lai arī tik ļoti centies.
Tāpēc paldies par atmiņām. Lai arī tās nav pašas skaistākās, bet tās man iemācīja daudz – tieši tu man parādīji to, cik daudz esmu pelnījusi.