“Es sievas vietā izvēlējos jaunu meiteni un tagad dzīvoju, kā cietumā”

Atgriežoties mājās, es sāku sievu vainot visos iespējamos un neiespējamos grēkos. Strīds strīda galā – un es patiešām sāku viņu no sirds neieredzēt. Es sasaucu ģimenes sapulci, lai visiem atvērtu acis uz viņu. Viņas “grēku sarakstā” ietilpa arī liekais svars un fanātiskā ticība. Es teicu, ka viņas lūgšanas nav nekas cits, kā buramvārdi, vainoju viņu saiknē ar pastoru. 

Viņa prata aizstāvēties pret maniem uzbrukumiem, bet pēc tam noteica: es zinu, kas par lietu, un atdodu tevi tai jaunajai blondīnei, kurai tu skraidi pakaļ. Un tagad jau visi uzklupa viņai. Mana jaunākā māsa, kuru savulaik sieva izvilka no briesmīgas situācijas un audzināja, kā pašas meitu, iesita viņai, bet es tikai noskatījos. 

Sieva aizgāja tajā pašā dienā. Lielākā daļa mantu, kas atradās mājās, piederēja viņai, taču sieva nepaņēma neko. Bērni mēģināja iejaukties, taču mani argumenti un meli viņus pārliecināja. Es samaksāju izpirkuma maksu Dollijas alkatīgajiem tēvočiem. Es jutos, kā karalis – tieši divas nedēļas, kamēr ritēja mūsu medusmēnesis. Nē, nu tas, protams, ir kas īpašs, kad ballītēs tevi pavada skaistuma karaliene. Bet tas ir arī viss, es dzīvoju ellē. 

Dollija ir izlaista, nevīžīga, nejūtīga. Viņa mani aptīra līdz pēdējam. Mēs pat nemīlējamies: man ir sākušās problēmas ar erekciju. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņai kāds ir. Es tajā nespēju atzīties nevienai dzīvai dvēselei. Un skumstu pēc savas sievas. Pēc viņas labestības. Neviens vairs neseko, no kā es pārtieku, tādēļ man sākās problēmas ar kuņģi. Dollija nestrādā, sēž mājās. Viņa dzemdēja man bērnu – bet vai es varu būt pārliecināts, ka tas ir mans bērns? – taču viņš man nesagādā tik daudz prieka, kā kādreiz mani bērni un mazbērni. 

Mani bērni ir atsvešinājušies no manis, bet viņu mātei viss ir kārtībā. Dievs vienmēr uzklausīja viņas lūgšanas un atbildēja uz tām. Bez manis viņa izskatās jaunāka un laimīgāka.

Lasi arī: “Sāc ar sevi”: ko patiesībā nozīmē šis ieteikums

Dollija pielika punktu manām attiecībām ar ģimeni. Es jūtos, kā gūsteknis – gan dvēselē, gan pats savās mājās. Es ciešu – un turpinu smaidīt. Dažās lietās es nespēju atzīties pat šajā vēstulē.

Pat ja Dollija būtu bijusi eņģelis, tagad es saprotu, ka visam ir savs laiks. Manā dzīvē ir iestājies saulriets, un nav jēgas būt kopā ar kādu, kurš piedzīvo saullēktu. Lai kā es vēlētos, es nevaru tēlot vīrieti pašā seksuālajā briedumā. Aizmirstiet par viagru, mums taču neienāk prātā meklēt zāles, kas paātrinātu bērna augšanu, tad kāpēc gan vajadzīgs līdzeklis,  kas palēninās dabisko laika pazīmi?

Es būtu gatavs atdot visu, lai pagrieztu laiku atpakaļ. Es iedomājos, cik jauki būtu novecot kopā ar to, kura ir bijusi līdzās kopš jaunības. Es apskaužu tos pārus, kas ir pārdzīvojuši grūtus laikus un palikuši kopā vecumdienās. Es vēl aizvien nezaudēju cerības izlīgt ar sievu, taču viņa mani nelaiž pat tuvumā. Esmu sūtījis viņai dāvanas, bet viņa tās sūta atpakaļ. Viņa saka, ka ir man piedevusi, taču nevēlas vairs ar mani neko kopīgu. Palīdzi man, Dievs!