Savā jubilejā Nellija nolēma pārsteigt savu ģimeni. Viņa uz ballīti uzaicināja savu bijušo vīru. Un viņa deva mājienu, ka viņai nebūtu nekas pretī, ja viņš ierastos nevis viens, bet ar savu jauno sievu.
“Ko gan mums dalīt? Mans dēls sazinās ar viņu, viņš būs priecīgs, ka viņa tēvs atnāks mani apsveikt,” Nellija stāstīja savai draudzenei Aijai. Aija nesaprata, kāpēc viņa tik ļoti pazemojas sava bijušā vīra priekšā, bet Nellija tikai pamāja ar roku. Viņa vairs nebija dusmīga uz savu vīru un dzīvoja savam priekam.
Pirms trim gadiem Kaspars pameta Nelliju, sacīdams, ka vairs nevar no viņas slēpt patiesību.
“Manai grāmatvedei Katrīnai būs bērniņš,” viņš sacīja, no rīta atgriezies mājās.
“Apsveicu. Un kas? Vai viņa dosies bērnu kopšanas atvaļinājumā? Vai jāmeklē jauns grāmatvedis?” Nellija parādīja pārsteigtu sejas izteiksmi. Viņa uzmanīgi izlikās, ka nekas nenotiek. Varbūt viņa gribēja glābt ģimeni, vai varbūt viņa nevēlējās skandālus.
“Katrīna ir stāvoklī no manis. Es esmu tēvs,” Kaspars nobolīja acis. Viņš prātoja, kā Nellija, būdama četrdesmit septiņus gadus veca, varēja būt tik naiva.
Vai viņa tiešām nesaprata, ka viņš jau ilgu laiku dzīvo divās ģimenēs? Ka viņš atgriezās no komandējuma iededzis nevis tāpēc, ka darba lietas viņu atveda uz saulaino salu, bet gan tāpēc, ka viņš veselu nedēļu pavadīja pie jūras ar savu mīļāko. Lai kā Kaspars slēpās no saules, viņam izdevās apdegt pat zem lietussarga!
“Tātad tā ir šķiršanās?” Nellija klusi jautāja.
“Tātad, jā.”
Viņi izšķīrās bez skandāliem, lai gan Kaspars uzreiz teica: “Kārlis jau ir pilngadīgs, es viņu nodrošināju ar visu. Un mums ar Katrīnu, jaunajiem vecākiem, ļoti vajag naudu. Tāpēc piedod, Nellij… Bet es ņemu mašīnu un dzīvokli. Tev ir savs dzīvoklis, izliec īrniekus un dzīvo tur.”
Nellija bija ļoti aizvainota par šādiem vārdiem, taču viņa bija neatkarīga sieviete un nopelnīja ļoti labu naudu. Dzīvokļa īrēšana nebija viņas vienīgie ienākumi, un viņa neko nezaudēja, atgriežoties mājās, kurās uzauga.
Dēls kaut kā atturīgi reaģēja uz vecāku šķiršanos. Šķita, ka viņš pat velta uzmanību tēva aizstāvībai. Acīmredzot vīriešu solidaritāte darbojās. Pats Kaspars nopelnīja labu naudu, nebija atkarīgs no vecākiem un bija precējies vairākus gadus, un Nellija pieņēma, ka viņš pārceļas uz kreiso pusi.
Viņa sieva par to bija filozofiska. Viņai bija svarīgi, lai Kaspars atbalstītu viņu un viņu bērnu, turklāt Kasparam no ģimenes izdevās iziet, nevienam par to nezinot. Viņa uzmanības un pieķeršanās pietika visiem. Visi bija priecīgi.
“Mēs, vīrieši, nevaram būt kopā ar vienu sievieti. Tāda ir mūsu daba, mammu… tāpēc nedusmojies uz tēvu.”
Nellija paraustīja plecus un atkāpās. Viņa veica remontu un sāka dzīvot tā, kā gribēja, jo vairs nedzīvoja laulībā. Darīja, ko gribēja, pierakstījās uz fitnesa nodarbībām, atjaunoja savu garderobi, veicu vairākas kosmētiskās procedūras un pat piepacēla krūtis. Viņas jubilejā draugi viņu neatpazina.
“Nu, Nellij, tu nu gan dod! Vīrietis aizgāja, un tu neskumsti, bet kļūsti skaistāka! Tas ir tā, it kā tev būtu trīsdesmit, nevis piecdesmit!” un tas tika teikts ar tādu skaudību, ka Nellija saprata, ka kompliments teikts no sirds un viņa tiešām kļuva skaistāka.
Nellija samiedza acis, dodot mājienu, ka tas nav nebūt vēl nav viss.
“Viņai ir cits vīrietis, pagaidiet, viņa mūs iepazīstinās,” draugi tenkoja. Un tiešām, Nellija uz jubileju neieradās viena. Blakus viņai bija izskatīgais Andris.
“Kārlis atnāca ar draugu, vai ne? – jautāja Kaspars, piegājis pie bijušās sievas.
“Nē, tas ir mans jaunais partneris.”
“Vai viņš tev nav pārāk jauns?” jautāja bijušais vīrs.
“Kādēļ gan tev tas rūp? Tu neesi pārāk vecs priekš Katrīnas.”
Kasparam nebija laika atbildēt, jo Andris piegāja pie viņiem un apskāva Nelliju. Izkatījās, ka viņam ir aptuveni trīsdesmit. Nellija patiešām kļuva skaistāka un jaunāka, vecuma atšķirība bija redzama, taču ne tik daudz, lai būtu sašutums un nosodītu viņas izvēli. Bet Kasparu bija tik ļoti sāpināts par šo pāri, ka viņš sēdēja un bija dusmīgs visu bijušās sievas jubileju. Un pie katras izdevības viņš atgādināja, cik veca bija dzimšanas dienas gaviļniece, it kā gribētu viņu aizvainot.
Taču Nellija provokācijām nepadevās.
“Ziniet, mani dārgie, šodien es esmu kļuvis par gadu vecāka. Man ir pieaudzis dēls, brīnišķīgs mazdēls, savs bizness un liela dzīves pieredze. Varu teikt, ka neko nenožēloju. Un tieši šajā vecumā es sapratu, ka dzīve tikai sākas. Mēs ar Andreju mīlam viens otru un…” Viņa iedeva viņam mikrofonu. “Un mēs vēlamies precēties,” viņš teica un tad izņēma no kabatas kastīti ar gredzenu. Nellija dāvanu pieņēma ar prieku un atbildēja “jā”.
Viesi aplaudēja, bet daudzi sāka čukstēt. Kaspars jo īpaši uzpūtās, kaut ko pārrunādams ar sievu. Katrīna trīs gadu laikā nedaudz pieņēmās svarā un vairs nebija tik skaista kā pirms laulībām un dzemdībām. Viņu bērns uzauga ļoti izlutināts un nemierīgs. Viņš nedeva “jaunajiem” vecākiem ne mirkli miera. Tas atspoguļojās viņu “sejā” tiešā nozīmē. Kaspars kļuva noguris un nervozs, un Katrīna izskatījās kā nogurusi māte.
Bet Nellijai bija vienalga. Viņa bija laimīga par sevi, gaidot laimīgu dzīvi. Savā sirdī viņa nejutās kā “dienas varone, kurai bija piecdesmit dolāri”, viņa jutās jauna un ziedoša. Tā tas tomēr bija.
Kad viesi aizgāja, viņas dēls piegāja pie Nellijas. Pirms tam viņš ilgu laiku čukstēja ar tēvu un nebija īpaši apmierināts ar mātes paziņojumu.
“Tu pārāk nesaceries, mammu?”
“Kā tu to domā, dēls?”
“Par kāzām. Viņš ir… žigolo! Paskaties uz viņu! Jauns, izskatīgs…”
“Dēliņ, es domāju, ka tu mani mīli.”
“Protams, mīlu!”
“Tad kāpēc neesi priecīgs, ka man ir jauns un izskatīgs vīrietis? Vai domā, ka esmu veca un necienīga?”
“Nu… nē,” dēls bija nedaudz samulsis. “Kur tu viņu atradi?”
“Fitnesa nodarbībās. Mans treneris,” Nellija iesmējās. Viņa pieņēma, ka šī saruna notiks.
“Vai tu esi galīgi sajukusi? Viņš tevi čakarē!”
“Nu un, kāda ir tava problēma? Tev nav jādzīvo kopā ar viņu.”
“Es esmu noraizējies par tevi.”
“Dēls, mīļais… dzīvo savu dzīvi. Mamma ir pieaugusi, viņa pati izlems, ko darīt.”
Dēls paraustīja plecus un aizgāja. Viņš pats nesaprata, kāpēc dusmojas uz māti, acīmredzot iemesls bija sarunā ar tēvu. Ddraugi arī nosodīja Nelliju. Daži pat pārtrauca ar viņu sazināties. Bet Nellijai bija vienalga. Viņa saprata vienu lietu: vecums ir tikai cipari pasē. Viņa bija pieaugusi un pieredzējusi sieviete, kas varēja atļauties visu.
Un, ja Andrejs bija žigolo, viņš bija ļoti izveicīgs. Rūpīgs, uzmanīsa un piepildīja visas viņas kaprīzes un vēlmes. Viņš labi nopelnīja, strādājot par treneri, taču Nellija ar viņa naudu nerēķinājās. Viņai bija savi ienākumi, un viņi dzīvoja bez lielām problēmām. Viņi daudz ceļoja, pusdienoja restorānos un darīja to, ko gribēja. Nellija to neuzskatīja par apkaunojoumu, taču katram gadījumam pirms kāzām viņa parakstīja laulības līgumu ar savu vīru.
Andrejs par sievu saņēma pieredzējušu, skaistu un bagātu sievu, glābjot sevi no nepieciešamības smagi strādāt un atbalstīt jauno sievu. Viņam nebija mērķis radīt bērnus vai veidot galvu reibinošu karjeru. Viņš bija diezgan apmierināts ar šādu dzīvi.
Un Nellija saņēma jaunu, skaistu un patīkamu vīrieti. Visi bija priecīgi. Tikai bijušais vīrs Kaspars ar naidīgumu pastāvīgi atcerējās savu bijušo sievu. Viņš samierināties ar faktu, ka viņai arī pēc šķiršanās bija tiesības uz personisku laimi.
Vai jūs nosodāt Nelliju par viņas izvēli, vai atbalstāt viņu?