Rezerves cilvēks – tas ir spēcīgs resurss Ego uzturēšanai, un tas ir vienkārši ērti! Kā rezerves apavu pāris; nonēsāti ērti zābaki, kurus ir tik patīkami uzvilkt, kad piekūsti staigāt uz augstiem papēžiem.
Nevajag lolot cerības, ja jūs sēžat uz rezervistu soliņa. Ja jūs otram esat rezerves lidlauks, kuru šad tad izmanto. Taču lauks aizaug ar nezālēm, bet spēlētājam zūd spēki.
Reizēm cilvēks uzreiz nemaz nesaprot, ka viņš otram ir tikai “rezerves lidlauks”. Rezerves cilvēks.
Rezerves cilvēku pasauc aiz garlaicības, aiz vientulības. Zvana un raksta viņam, kad visi ir izklīduši un nav, kam uzrakstīt vai piezvanīt. Nav, ar ko pavadīt laiku. Bet pēc tam sola piezvanīt. Saka: “es drīz atnākšu“, bet nenāk, nezvana, neraksta ilgi, ilgi. Viņš spēlē ar citiem …
Rezervistam raida signālu “palīgā!” grūtā brīdī. Sūdzas par problēmu, dalās nelaimē, saņem palīdzību. Bet pēc tam aizmirst pat pateikties. Līdz pat nākamajai reizei, kad savajadzēsies palīdzību un atbalstu.
Personiskajās attiecībās rezervists jau sen var būt izslēgts no spēles. Viņu var pamest, aiziet pie cita, nokārtot savu dzīvi. Bet rezerves spēlētāju apciemot šad tad, kad ir ērti. Un greizsirdīgi sekot, lai viņš nesāk spēlēt pats savu spēli, nenokārto pats savu dzīvi. Tas taču ir mans rezerves cilvēks! Viņš man ir vajadzīgs! Rezervei. Viss kas taču var gadīties…
Lasi arī: Kā veicināt metabolismu, lai ātrāk notievētu: vienkārši padomi vielmaiņas paātrināšanai
Tā no ģimenes aizgājušais vīrietis sen jau dzīvo ar citu, bet tik un tā apciemo bijušo sievu, viešot viņai cerības. Vai arī otrādi: vīrietis mierīgi dzīvo ģimenē, ieguldās tajā, ceļ ģimenes labklājību, spēlē vienā komandā. Bet ārpus mājas pietur “rezerves sievieti”. Savu mazo rezerves lidostu, kur reizēm var piezemēties.
Rezerves cilvēks – tas ir spēcīgs resurss Ego uzturēšanai, un tas ir vienkārši ērti! Kā rezerves apavu pāris; nonēsāti ērti zābaki, kurus ir tik patīkami uzvilkt, kad piekūsti staigāt uz augstiem papēžiem.
Un ir taču ļoti patīkami apzināties, ka kaut kur ir šie rezerves apavi. Tos var uzvilkt, ja vajag kaut kur iet pa dubļiem vai aizbraukt uz dārzu. Lai glabājas un gaida savu stundu! Atdot tos citiem vēl ir par agru, tie vēl var noderēt.
Var nosēdēt visu dzīvi uz rezervistu soliņa, sapņojot, ka kāds reiz pametīs spēli. Un tad varēs iziet laukumā; arī spēlēt vienlīdzīgi un gūt uzvaras kopīgi…Bet nez kāpēc izsauc citus, jaunus, svaigus, enerģiskus.
Tas, kurš ir ilgi nosēdējis uz soliņa, ir novecojis un zaudējis formu. Viņu pasauks tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja vairs nebūs izvēles. Bet pagaidām viņš var just līdzi mīļākajam spēlētājam un apsveikt viņu ar uzvarām. Un atbalstīt, ja tas uz laiku arī nonāks uz rezervistu soliņa.
Neglaimojiet sev, ja esat nolikts “rezervistos”. Tajā nav nekā liriska. Dzīve taču ir viena, rezervē citas nav. Un spēle agri vai vēlu beidzas. Ejiet, meklējiet tos, kam jūs esat vajadzīgi. Kuri ir spējīgi novērtēt uzticību, godīgumu, uzticamību, kas ir raksturīgi pacietīgajiem “rezerves cilvēkiem”.
Nav jēgas attaisnot kāda uzvedību un noniecinājumu; tas taču ir tik vienkārši – mūs nemīl un nevēlas ar mums spēlēt. Kā bērnībā. Tikai bērnībā vēl ir daudz laika priekšā. Ir rezerve. Bet tagad – ir ļoti maz atlicis līdz spēles beigām…