Man ar vīru ir sarežģīta situācija intīmajā ziņā. Pareizāk sakot, mēs jau ilgu laiku guļam dažādās istabās. Jau apmēram divus gadus. Es pati uz to uzstāju, jo biju pārstājusi piesaistīt savu dzīvesbiedru kā vīrieti. Tas nenotika vienas nakts laikā, bet situācija pasliktinājās, tiklīdz bērni izauga un aizgāja no mums.
Mēs esam precējušies gandrīz 30 gadus, šajā laikā bija viss: viņš daudz dzēra un mani sita, krāpa, aizgāja vairāk nekā vienu reizi. Tas nonāca tiktāl, ka pirms trim gadiem mēs oficiāli izšķīrāmies, un viņš aizgāja. Bet ne uz ilgu laiku. Pēc sešiem mēnešiem viņš atkal sāka nākt, palīdzēja it visā, atkal mani “iekaroja”. Šajā laikā man bija attiecības ar citiem vīriešiem, bet nekas nopietns. Beigās es padevos. Man kļuva žēl, un mēs zinām viens otra trūkumus. Kopā novecot ir vieglāk.
Laulību reģistrējām vēlreiz. Tajā pašā laikā es uzreiz pateicu, ka dzīvosim kopā un gulēsim atsevišķi. Pēdējie seši mēneši ir kļuvuši pilnīgi nepanesami: viņš uz mani ir greizsirdīgs (tas ir 51!), Mēs strīdamies manu “atteikumu” dēļ. Viņš saka aizvainojošas lietas, ko es darbā ar kādu salaižu (gan smieklīgi, gan briesmīgi).
Vispār gribēju dzīvot mierā, bet sanāca otrādi. Es viņu nevēlos – un viss, kā kāds bloks, manī kaut kas “salūza”. Viss kļuva pretīgs: gan viņa smarža, gan pieskāriens. Es saprotu, ka tā ir psiholoģiska problēma, un mums tā ir jārisina kopā. Bet viņš neko negrib dzirdēt. Iesakiet, kā būt.
Ilze, 51 gads
Dārgā, Ilze! Žēl, ka esat nonākusi šādā situācijā un, iespējams, šobrīd šķiet, ka grūti kaut ko mainīt. Bet, ticiet, tas ir iespējams!
Pirmkārt, es vēlos atzīmēt, ka jūsu jūtas ir diezgan saprotamas un normālas, ņemot vērā visas grūtības, kuras jūs piedzīvojāt ar savu vīru. Grūtības saskatu apstāklī, ka jums ar dzīvesbiedru nav skaidras vienošanās par to, kā jūs redzat savu turpmāko dzīvi kopā. Nav skaidras vienošanās par to, kas tagad tiek uzskatīts par jums pieņemamu un kas nav. Kādas saistības esat gatava uzņemties un no kurām būsiet spiesta atteikties.
Šāda atklāta saruna un vienošanās vienkāršo jebkuras attiecības. Jo tad vairs nav vietas manipulācijām, aizvainojumam, spekulācijām, vainas apziņai un citām lietām. Visi komunikācijas dalībnieki precīzi zina, kas no viņiem tiek gaidīts un uz ko viņi paši var paļauties.
Tas var šķist dīvaini vai neparasti tikai no pirmā acu uzmetiena, taču ir vērts mēģināt – jo, ja darāt to pašu, ir grūti paļauties uz citu rezultātu. Protams, vīram ir tiesības nepiekrist taviem nosacījumiem, tad ir jēga atrast alternatīvu risinājumu, kas der abiem. Vai arī ārkārtējos gadījumos nolemt pamest attiecības un netērēt dārgo laiku – savu un vīra.
Pamanīju, ka izvēlē atstāt visu tā, kā ir, drīzāk vadās pēc žēluma, bailēm, apjukuma. Bet šīs nav labākās norādes. Es iesaku nopietni strādāt ar emocijām un izvēlēties kādu no miera, pārliecības un prieka sajūtām. Jā, tagad tas var izklausīties pēc fantāzijas, bet, ja izvirzi mērķi un sper mazākos soļus, bet pareizajā virzienā, tad tas ir iespējams.
Var saprast, ka esat ārkārtīgi noraidoša pret savu vecumu. 51 gads ir daudz, bet mūsdienās ne tik daudz. Daudzi no maniem klientiem atgriežas priekā, atrod jaunas nozīmes gan 60, gan 70 gadu vecumā. Realitāte ir mainījusies, un arī dzīves ilgums. Tā kā vakar savu būtību neuzlabojām, tad otrs labākais laiks ir šodien. Mēs nekad nebūsim jaunāki, nekā esam tagad. Bet ar to, ticiet man, ir pietiekami, lai dzīvotu dzīvi, kas piepildīta ar spilgtām emocijām, prieku un interesi.
Es novēlu jums iegūt prasmi pamanīt, kā jūsu dzīvē vairojas labais, un būt pateicības pilnai par sevi un pasauli, sperot soļus uz labāku dzīvi!