Pie lielā svētku galda pulcējās daudz cilvēku. Varētu pat teikt, ka tas ir daudz. Un viņi visi ir vietējie iedzīvotāji. Šodien Lailai un Jurim ir kāzu jubileja. Jā, nevis vienkārša, bet zeltaina! 50 gadi kopā! Pie galda pulcējās bērni, mazbērni un mazmazbērni. Šeit ir gandrīz visi!
Pirmie jubilārus apsveica un vārdu teica abi dvīņu dēli. Abi sāka runāt. Viņi ir dvīņi, pieraduši visu darīt kopā.
– Mūsu dārgie zelta vecāki! Paldies! – Jānis iesāka.
– Paldies, ka saglabājāt mīlestību uz mūžu, un mums ir gan mamma, gan tētis, – teica Andrejs.
– Un tas ir tāds retums: abi vecāki gandrīz piecdesmit gadus veci, – Lailas meita turpināja.
“Nu, lūk, atbilde uz jautājumu, kas mani uztrauca visu manu dzīvi, vai es rīkojos pareizi, piedodot savam vīram nodevību?” domāja Laila.
Cik ātri dzīve ir paskrējusi garām! Tas bija sen. Laila apprecējās agri, viņa studēja tikai otrajā kursā. Viņas pedagoģiskās skolas audzēkņus uz balli aicināja militārās skolas kursanti. Laila negribēja iet, nebija nekā īpaša, ko vilkt, dzīve bija grūta. Mamma viena audzināja viņas, divas māsas, tēvs nomira, kamēr viņas vēl bija mazas. Un tagad Lailai bija viens sapnis – ātrāk pabeigt augstskolu, doties uz darbu un izbeigt nabadzību. Jāmācās, nevis jāiet uz ballītēm. Bet māte uzstāja.
– Kā būtu, ja tu tur satiksi savu likteni? Militāristi ir apskaužami pielūdzēji. Ej ej! – teica māte, un draugs uzstāja. Viņa ļoti gribēja iet, bet viņa neuzdrošinājās iet viena.
Gāja. Tur viņa satika savu nākamo vīru.
Tiklīdz viņi apprecējās, viņiem uzreiz bija bērni. Vecākais dēls, pēc tam dvīņi – arī puikas. Tas bija grūti. Institūts, bērni, mājas darbi… Labi, ka palīdzēja mamma, daudz palīdzēja arī māsa. Vīram neviena nebija, viņš ir bārenis, bērnunams. Jauns pāris dzīvoja nelielā mājā, kuru Laila mantojusi no vecmāmiņas. Ērtības nav, tualete ir pagalmā, ūdens stabs pat nav pagalmā, bet gan uz ielas. Ziemā krāsni sildīja ar oglēm. Bieži Laila veda bērnus pie mātes, lai gan viņai ir mazs dzīvoklis, bet ar visām ērtībām. Ja viņa dzīvotu vēl tuvāk, būtu labi. Un tad jādodas cauri visai pilsētai. Un vīrs, būtībā, no visu laiku darbā.
Bet priekšā Lailai bija vēl grūtāki laiku. Vīru pārcēla uz citu militāro vienību. Nolēmām, ka, kamēr sākumā viņš aizceļo viens, apmetās, tad atbrauc pēc ģimenes. Un Lailai tikmēr jāpabeidz augstskola un … jādzemdē ceturtais bērns. Drīz viņš aizgāja, un Laila dzemdēja meitiņu. Tagad Baiba ir pārmijusi savu piekto gadu desmitu, tik sen tas bija! Tiklīdz viņš aizgāja, Laila devās dzīvot pie savas mātes. Lai arī cieši, kļuva vieglāk.
Baibiņai bija gads, kopš Laila saņēma vēstuli no vīra ar atvainošanos…. Viņš teica, piedod, es satiku savu īsto dvēseles radinieci, es iemīlējos. Laila bija ļoti satraukta, izlasot šādas ziņas. Izrādās, ka viņa nav īstā pusīte, bet tur viņš satika īstu.
Ilgi nedomāju, ko darīt. Mums jācīnās. Bet Laila necīnījās par savu vīru, vairāk par ģimenes saglabāšanu, pirmkārt, viņa cīnījās par savu bērnu tēvu. Viņu paspārnē ir četri putni! Laila nolēma iet! Un ceļam vajag daudz naudas… Ilgi nedomājot, pārdevu māju un devos. Ar visiem saviem bērniem. Mamma uzstāja, lai Baibu atstāj, viņa bija maza, bet Laila nolēma paņemt arī viņu.
Lidostā, viņa izsūtīja ziņu: “Esi mums pretī, es braucu ar bērniem.” Nolēmu neatzīt, ka iepriekš esmu saņēmu vēstuli. Esam ieradušies. Neviens nav pretī. Viņš paņem taksometru un dodas uz militāro vienību.
– Iedomājieties, kā mēs tur nokļuvām. – Laila vēlāk teica savai mātei un māsai: – Nu, tagad es pat nezinu, kāda svarīga persona mums bija atsūtīta. Šķiet, mūs ievietoja kādā lielā birojā, sarkanā stūrī. Ēdienu atnesa no virtuves. Vīrs tika ātri atrasts. Ienāk, skatās… Ir tāds izteiciens: “kā sists suns”, ļoti der. Tas ir tieši tas, kas sanāca. Galīgi apjucis. Vecākais dēls viņam: “Tēti, tēti!” Un dvīņi jau bija viņu aizmirsuši, bet Baiba joprojām neko nesaprata. Viņš viņu bija redzējis tikai fotogrāfijā.
– Kāpēc nebiji pretī? – Laila jautā.
– Es tev sūtīju vēstuli, lai nebrauc. –
– Kad? Es neesmu saņēmusi nevienu vēstuli, – Laila atbild.
– Tiklīdz varēju, tā uzreiz tev to nosūtīju, – viņš saka. – Vai tu nesaproti, ka es tev vēstuli izsūtīju jau ceļā? – Tad Laila uzzināja, ka vēstuli viņš patiešām sūtījis uz mātes adresi.
– Nu, neesmu saņēmusi vēstuli, nāc tagad, ved mūs mājās, – saka Laila. Viņš kādu laiku klusēja, tad saka: – Es nedzīvoju viens…
– Tu teici, ka jums ir atsevišķas istabas. Kas, tevi kāds pieķēra? – Laila joprojām izliekas, ka neko nezina, – Tāpēc tagad palūgšu komandieri izlikt.
– Labi, – viņš saka, – Es tagad nokārtošu šo lietu. Pagaidi mazliet.
Viņš uzskatīja, ka Laila vēstuli nesaņēma. Viņi gaidīja trīs stundas, un viņš nāk un paņem sievu un bērnus, bet viņa viņam neko nejautā. Un viņš neko nesaka. Un drīz viņi viņam iedeva dzīvokli. Bet viņiem nebija ilgi tur jādzīvo. Viņi viņu pārcēla uz citu vietu, citā pilsētā.
Bija arī kas cits. Atkarīgs no dzeršanas. Viņš dzēra trīs gadus, līdz tika atlaists no armijas. Tad viņš saslima, čūla bija spēcīga, aknas cieta. Pēc operācijas pārtrauca dzert. Vai viņš baidījās. Vai sieva tomēr ietekmēja. Tāpēc Lailai bija jācīnās arī ar to, un viņai bija arī jārūpējas par slimajiem…
Šeit ir stāsts … Un par zelta kāzām Laila saņēma pateicību no bērniem. Viņi pat neko par to nezināja, bet viņi teica: “Mēs esam laimīgākie pasaulē.” Mums ir tik brīnišķīgi vecāki!
Un ja Laila nebūtu piedevusi? Ja viņa nebūtu cīnījusies? Kāda tad būtu dzīve?