Lasi kādas triju meitu mammas patieso stāstu par to, kā viņa atšķetināja naidu pret pašas meitu!
“”Es nemīlu savu vecāko meitu!” Ar šādām sajūtām es dzīvoju, kad pie apvāršņa parādījās otrais bērns. Vecākajai meitai bija 5 gadi, kad apjautu, kā jūtos. Protams, kā ikkatra māte, es šo apjausmu paturēju pie sevis. Ko es darīju? Pirku viņai rotaļlietas, zīmolu apģērbus, sūtīju pie vecmāmiņas atpūtā. Ar naudu un dāvanām es mēģināju izpirkt savu vainas sajūtu. Tā viss turpinājās, līdz viņai palika 15, bet es joprojām nevarēju atrast atbildi, kāpēc tā notika ar mani?
10 gadus es pret savu meitu izturējos formāli, bieži nodarīdama viņai pāri. “Audzināšanas” epizodēs es nespēju sevi apstādināt – negācijas un naids kļuva nevaldāmi, apvainojoši vārdi lauzās no manis ārā aumaļām. Apgaismes brīžos es brīnījos, kā varu būt tik bezsirdīga un cietsirdīga pret miesīgu bērnu. Aizvien vairāk distancējos no meitas, kamēr viņa aizvien vairāk tiecās pēc manis, mana maiguma un mīlestības. Pēc Mērfija likuma meita bija izteikta kinestētiķe, tāpēc fiziskie pieskārieni viņai bija tikpat svarīgi kā gaiss. Biju tik ļoti aizrāvusies atrast jebkuru trūkumu viņā, ka kādā mirklī pamanīju, ka īpaši “nemīlu” viņu vīra klātbūtnē.
Tā es cietu 10 gadus. Šos daudzos gadus es nodarbojos ar tirāniju un morālu iebiedēšanu pret sevi, vīru un bērniem. Iet pie psihologa vai atzīties draudzenēm bija pārāk biedējoši, jo vienmēr biju spēlējusi veiksmīgās biznesmenes un laimīgās sievas lomu. Tāda veida atzīšanās man nozīmēja iekšējo neveiksmi.
Tā visa laikā mana meita izauga par UPURI. Pastāvīgi sevi salīdzināja ar vienaudžiem. Klasē viņu neviens necienīja, arī sadraudzēties ar kādu viņai bija ļoti grūti. Mēs nomainījām 5 skolas, domādami, ka citā skolā viņu pieņems un mīlēs…
Vēl sāpīgāk bija tad, kad vīrs un mamma sacīja, lai pret bērnu izturos pacietīgāk un maigāk, un tik ļoti neizrādu savu mīlestību pret otru bērnu. Bija nepanesami, kad draugi un skolotāji apgalvoja, ka mani lēmumi un pārmetumi ir neobjektīvi. Ja vien viņi zinātu, kas norisinājās manā dvēselē!
Laiks gāja un mēs pārdzīvojām “pārejas vecumu”. Vai pareizāk – es aizliedzu viņai to pārdzīvot nepārtraukti borējot, ka šīs pārmaiņas ir vājums un nemāka savaldīt savas emocijas. Pienāca puišu laiks un es saķēru galvu, jo apjautu, ka nekādā veidā nespēju viņai palīdzēt pāriet nākamajā dzīves posmā – veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Parādījās bailes, ka viņa iemīlēsies ļaunākajā murgā, lai tikai saņemtu mīlestību un maigumu. Baiļu kļuva aizvien vairāk, tāpat kā jautājumu. Es sāku nobriest domai par psihologu, vai pat psihoterapeitam, jo sapratu, ka problēma, acīmredzot, ir manī.
Bet ko es teikšu? Ka es nemīlu savu meitu? Ap to laiku man jau bija trīs meitas. Es biju apjukusi un ar katru dienu sevi ienīdu aizvien vairāk un vairāk. Vainas sajūta mani ēda kopā, es stundām vienatnē raudāju, vainojot sevi par visiem grēkiem, un prātoju, kāpēc Dievs man deva bērnus, ja nespēju viņus pienācīgi mīlēt? Vienreiz mani nomierināja frāze: “visas atbildes ir tevī”. Un atbilde nāca!
Eksistē brīnišķīga aksioma: “Viss, kas notiek manā realitātē ir manas zemapziņas vēlmes.” Šī aksioma man palīdzēja atklāt visas manas zemapziņas vēlmes un tās pārveidot. Pārmaiņas aizņēma vienu gadu. Šajā laikā es atklāju sevi pavisam jaunā gaismā, kā arī savu vecāko meitu. Darbs turpinās, jo pārāk ilgi nepamanīju cik man ir brīnišķīga meita – mana pirmdzimtā! Desmit gados es viņas personību biju lauzusi un “saskaldījusi”. Pāris mēnešu laikā mēs kopā izgājām terapiju un mūsu dzīve mainījās. Viņa nekad vairs nebūs tāda, kā agrāk. Mēs veidojam jaunas attiecības, kuras ar katru dienu kļūst kvalitatīvākas.
Galvenais iemesls, kāpēc nemīlēju vecāko meitu bija ieslēgtas dusmās uz vīru!!! Tikai tā es varēju viņam pavēstīt par pāridarījumiem – caur meitu. Jo viņa bija vīra kopija. Kā tikko es sāku strādāt ar aizvainojumu pret vīru, manī sāka mosties siltas jūtas pret meitu. Es tik ilgi biju gājusi maldu ceļus un liegusi sev šo laimi…”
Autore: Dana Bartišina