Kādu dienu viņas vairs nebūs. Mamma ir viens no cilvēka svarīgākajiem cilvēkiem, kas dāvā mums dzīvību. Un mēs tik reti sakām viņām labus vārdus, ka ir vērts aizdomāties… Jo rītdiena var arī nepienākt.
“Man tagad nav laika!”
Mamma iznēsāja tevi deviņus mēnešus, negulēja, sūri grūti strādāja, lai samaksātu par mācībām…
“Es tevi ienīstu!”
Lai arī bieži vien šī frāze ir izšpļauta dusmās, tā ievaino un mamma mīl tevi tāds, kāds tu esi!
“Tu mani tā audzināji!”
Mēs taču visi esam pieauguši cilvēki un neviens no mums nav ideāls, vai ne? Arī vecāki ir tikai cilvēki, kas kaut kādā veidā šajā destruktīvajā pasaulē centās audzināt bērnus par labiem cilvēkiem.
“Pat augstskolu neesi pabeigusi!”
Toties mamma ir izgājusi cauri ugunij un ūdenim, lai mums būtu izglītība.
“Aizmirsu piezvanīt…”
Šī gan ir smieklīga atruna, piekritīsiet?
“Tu man sabojāji dzīvi…”
Mēs visi apjaušam to, ka šādu izteikumu ir kategoriski aizliegts virzīt mātes virzienā.