Es vienmēr biju pārliecināta, ka veiksmīgi apprecēšos aun dzemdēšu daudz bērnu. Pat visļaunākajā murgā nevarēju iedomāties, ka ilgi palikšu bez bērniem, bet pēc tam atteikšos no miesīgā bērna. Taču dzīve katram cilvēkam sūta savus pārbaudījumus, bet tie vainagosies ar prieku tikai tad, ja mēs būsim ar Dievu.
Senlolotā laime
Ar vīru bijām nodzīvojuši desmit gadus, bet bērnu mums tā arī nebija. Katru dienu es lūdzos, lai mums tiktu dāvāts bērniņš, kāds būtu Dievam tīkams. Pati nezinu, ko ar to domāju. Es vienkārši gribēju, lai mans mazulis būtu neparasts.
Un notika brīnums – mēs uzzinājām, ka kļūsim vecāki. Visi grūtniecības mēneši noritēja bez sarežģījumiem. Analīzes bija normālas, es jutos mierīgi un viegli. Nekad dzīvē nebiju jutusies tik laimīga. Tādēļ Dauna sindroms mūsu jaundzimušajai meitiņai kļuva man par īstu šoku.
Smagā izvēle
Ārsti ieteica noformēt atteikšanos un atstāt bērnu. Paskaidroja, ka tādiem bērniem labāk ir specializētā iestādē, un ka viņiem nepiemīt mīlestības jūtas, un reizēm viņi pat nesaprot, kas ir viņu vecāki. Izklāstīja, protams, arī citus, ne tik humānus argumentus. Ģimene ar tādu bērnu parasti izjūk, jo māte pilnībā ir pārņemta ar rūpēm par slimo bērnu. Man nāksies rūpēties par meitu, un es vairs nevarēšu strādāt. Un arī sabiedrība šādus bērnus uztver ne visai labi.
Šādu sarunu laikā man gribējās kaut kā noņemt sasprindzinājumu, un es pasmaidīju, bet ārsts stingri pajautāja: “Par ko jūs priecājaties? Jūs līdz galam nesaprotiet situācijas nopietnību?” Mediķu spiediens bija spēcīgs, bet mūsu šaubas un pārdomas ilgas un mokošas. Beigās mēs tomēr atteicāmies no meitas. Taču nolēmām, ka viņu apciemosim.
Elle manā dzīvē
Tomēr pēc visa tā es pazaudēju mieru un ieslīgu briesmīgā ellē. Tikai tad es pa īstam sapratu, ko nozīmē dvēsele, ko nozīmē neizturamas un visaptverošas dvēseles sāpes. Šīs sāpes ar mani bija augu dienu, ar tām es iemigu vakarā un modos no rīta. Tās ne uz mirkli mani neatlaida. To visu izturēt bija neiespējami. Man pārstāja spīdēt saule, es patiešām dzīvoju ellē.
Pēc dažām mocību dienām es aizgāju uz to pašu baznīcu, kurā agrāk lūdzos, lai Dievs man dāvā bērniņu. Kad es iegāju, man likās, ka no visām ikonām svēti uz mani skatās ar nosodījumu. It kā gribētu pateikt: “Tu taču tika daudz gadu lūdzi Dievam bērniņu. Viņš tevi sadzirdēja. Kāpēc tagad atsakies no Dieva dāvanas?” Dievnamā cilvēki centās mani mierināt. Un tikai viena sieviete pārmeta: “Vai tad tu esi māte? Miesīgos bērnus nepamet.” Es sapratu, ka man ir jāatgūst meita, tikai tad man kļūs vieglāk.
Dieva balss un palīdzība
Mēs ar vīru noformējām visus dokumentus, un mūsu 3 mēnešus vecā meitiņa pārbrauca mājās. Dievs deva man izjust mātes mīlestību, kas pārklāja visas bailes un grūtības. Es viņam pateicos par meitu un par to, ka pati esmu kļuvusi cita. Bet pēc tam es redzēju sapni. Es neredzēju Dievu, bet dzirdēju viņa balsi: “Tu tagad dzīvo ar to, ko es tev dāvāju. No tā tu izjūti prieku un tava dvēsele atrodas debešķīgā stāvoklī. Bet vai atceries tās elles mokas, kuras tu piedzīvoji bez bērna? Nelauzi galvu un nenomoki sevi ar jautājumiem, kāpēc ir piedzimusi tāda meita. Tajā neviens nav vainīgs. Es tev viņu dāvāju.”
Šis sapnis man kļuva par lielāko atbalstu visai manai dzīvei. Dieva palīdzību es sajutu katru reizi, kad kļuva sevišķi grūti. Es taču neko nezināju par Dauna sindromu, bet Tas Kungs man sūtīja tikšanās ar cilvēkiem, kuriem arī ir tādi bērni. Es daudz ieguvu saskarsmē ar viņiem. Dievs man dāvāja nozīmīgu iepazīšanos. Tagad mūsu ģimenei ir garīgais skolotājs . Viņš katru svētdienu svētīja mūsu meitiņu, un viņas attīstība noritēja daudz intensīvāk, kā paredzēja ārsti. Meitiņai šobrīd ir astoņi gadi, un viņa ļoti labprāt apmeklē skolu.
Tagad es skaidri zinu, cik smagus pārbaudījumus Dievs mums sūta, tikpat spēcīgu atbalstu viņš arī sniedz. Bet pirms gada mēs atkal kļuvām par vecākiem. Dievs mūs apbalvoja ar veselīgu stipru dēliņu.