Sociālajā vietnē “Facebook” kāda trīs dēlu mamma dalījusies ar savām pārdomām audzinot trīs puišus.
Vai izlasot Tu piekrīti šim rakstītajam vai tieši pretēji?
“Es noteikti neesmu pat ne tuvu ideāla mamma!
Mani bērni mīl picas, MakDonaldu un Koliņu!
Es biežāk nopērku veikalā saldumus, vai kādu dumju rotaļlietu, ko viņi ir paķēruši, nekā nenopērku.
Viņiem ir planšetes, xbox un rotaļlietu kaste, kura bieži tiek aizmirsta.
Es neceļos trīs stundas agrāk lai izceptu pankūkas, negludinu viņu apakšveļu un nesterilizēju viņu ūdens pudeles katru vakaru . Bieži vien pudeles pazūd, un paiet dienas un nedēļas kamēr es atceros, ka vajag jaunas .
Puiši zin, ka mammai garšo vīns un tētim tētiņdienā izvēlas uzdāvināt alus kasti.
Lasi arī: Mamma: “Es negribu vakaros pildīt skolas mājasdarbus!” Tas uzrunāja tūkstošus
Es pilnīgi noteikti nemeklēju visekaloģiskāk tīro truša gaļu priekš zīdaiņa piebarošanas!
Brokastīs pie kellogsiem vai putras bērni skatās multenes, mēs mēdzam kavēt skolu minūtes desmit , es aizmirstu kad maniem bērniem ir vārda dienas, un ja viņi arī ir aizmirsuši- es neatgādinu.
Arī 3 stundu pastaigas kļuvušas retas, es bērnus sūtu trenniņos pirms kuriem viņi mēdz čīkstēt, un es patiešām nezinu pa kuru laiku mani dēli iemācijās lasīt.
Ļoti bieži es visu atlieku uz pēdējo brīdi, un pulkstens 11.30 naktī atceros , ka bērniem nākamajā dienā vajag supervaroņa kostīmu vai dzeltenu t-kreklu, un protams man mājās ir viss, tikai ne tas!
Bet es vienmēr kaut ko izdomāju, un neatkarīgi no tā vai ceļos stundu pirms bērniem vai kopā ar viņiem, viņi paēd brokastis . Reizēm mašīnā, reizēm pie TV. Neatkarīgi cikos esmu gājusi gulēt, viņi vienmēr tiek aizvesti uz skolu . Laikā vai desmit minūtes nokvējot.
Mēs mēdzam pildīt mājas darbus tieši piecas minūtes pirms jādodas ārā no mājas.
Un reizēm man negribas viņus izņemt no skolas, bet vēljoprojām es viņus turpinu vest mājās.
Bet pat ja esmu bērnus sarājusi es viņus aiziešu samīļot. Ja kādu vakaru neizlasu pasaciņu , tad nākamajā lasam divas vai trīs. Viņiem patīk naktsdziesmiņas, pat neskatoties uz manu šķībdziedāšanas talantu.
Mēs neesam pareiza ģimene, neesam smalki cilvēki, bet mēs no tā nekaunamies. Un bērni no mums nekaunās. Un lai cik nepareizi mēs daudz ko darītu, lai cik ļoti mums nav režīma, es ticu , ka viss ir kārtībā.
Jo bērni viens otru mīl, un rūpējas viens par otru . Viņi labprāt spēlējas ar mazo brāli, un prot pat ielikt viņu gulēt!
Skolas starpbrīžos viens otru satiekot viņi vienmēr samīļojas, tāpat no rīta, pirms katrs dodas uz savu klasi . Un tad es domāju , vai tad ir tik svarīgi tās pankūkas un pastaigas?
Neesmu novērojusi, ka bērni justos vairāk laimīgi tajās dienās, kad ēd manis vārītas zupas, kā tajās, kad iemetu cepeškrāsnī nagetus. Bet viņi noteikti ir priecīgāki tad , kad mamma ir laimīga… un es esmu laimīga tad, kad neesmu noskrējusies.
Būsim laimīgas, nevis perfektas! Lai bērni atceras mūs priecīgas , arī bez pankūkām un plātsmaizēm.”