Dažreiz pati dzīve norāda uz tiem, kuri mums PATIESI ir tuvi. Attiecības ir nepastāvīgas, un ne vienmēr tās ir labas, ne tā? Var sastrīdēties, aizvainoties, uzkrāt veselu maisu ar pretenzijām pret cilvēku, var pat sastrīdēties ar viņu un domāt, ka izšķīrāties uz visiem laikiem.
Tuvi cilvēki ir tie, kuriem attālums nav nozīmīgs
Bet tad izveidosies apstākļi, kas atkal savedīs jūs kopā. Tā notiek bieži. Ne jau pats cilvēks pēc savas vēlēšanās atgriežas pie otra, bet viņu it kā atgriež, atved pie rokas. Vai pat aiz krāgas velk atpakaļ…
Tā viena sieviete izšķīrās ar savu vīrieti, – sakrājās pretenzijas, sīki aizvainojumi, nesaprašanās. Viņa apzināti pieņēma lēmumu pārtraukt attiecības. Turklāt notika interesanta iepazīšanās, dzīvē parādījās vairāk piemērots vīrietis, ar kuru radās garīga sapratne, emocionāla tuvība.
Viss ritēja pareizi, bet ne ilgi. Naktī sievietei sāka ļoti sāpēt vēders. Viņa dzīvoja viena, māte – otrā pilsētā. Sieviete izsauca ārstus, bet bija ļoti nobijusies un ļoti cieta. Palīdzība ilgi nebrauca, sāpes pieņēmās spēkā. Un vajadzēta taču paziņot tuviniekiem par savu stāvokli, vai ne?
Sieviete saprata, ka draudzenei no darba nezvanīs. Draudzene guļ un nebūs priecīga par zvanu. Agrāk sieviete kaut kā nedomāja par tādu notikumu pavērsienu, par attiecību dziļumu. Un tagad viņa saprata, ka tā, ko viņa sauca par draudzeni, ir vienkārši laba paziņa. Kuru neērti modināt un saukt palīgā. Laba, laipna pazīstamā, paziņa, tas ir viss. Tai sievietei ir sava dzīve, sava ģimene, savas rūpes. Kā viņa var palīdzēt? Ārsts drīz atbrauks, nav jēgas modināt paziņu.
Un savam jaunajam vīrietim viņa uzrakstīja īsu ziņu, sakot, ka, varbūt viņu aizvedīs uz slimnīcu! “Man kļuva ļoti slikti!” Vīrietis izlasīja, ilgi neatbildēja – minūtes divdesmit. Bet pēc tam atsūtīja bēdīgo sejiņu. Saprotams, ka cilvēks trijos naktī guļ. Un vispār jau viņam tikai aizsūtīja informācija. Pēc tam viņš piezvanīs, kad pienāks rīts. Vai dienā piezvanīs. Vai vakarā pēc darba….
Un bailēs, bez kavēšanās, sieviete piezvanīja savam bijušajam. Viņam piezvanīt bija viegli. Nekādu kautrību sieviete neizjuta, tā bija pati par sevi saprotama darbība – uzspiest sava bijušā telefona numuru un izstāstīt viņam, raudot, ka sāp ļoti. Bet palīdzība nebrauc. Ko darīt? Man ir slikti!
Skaidra lieta, ka bijušais tūlīt atbrauca, vienlaicīgi ar ārstiem. Viņš atbalstīja, pavadīja uz slimnīcu, visu uzzināja pieņemšanas nodaļā, gaidīja, zvanīja…. Tas nebija nekāds varoņdarbs, tā bija tuva cilvēka uzvedība un rīcība. Attiecības ar kuru ne vienmēr ir bijušas gludas un skaistas, bet dzīvas. Vieglas. Saprotamas. Šis cilvēks ir pieejams, tuvs – pat ja viņš nav blakus. Lūk, ko nozīmē tuvs cilvēks.
Neko nopietnu pacientei neatrada un pēc dienas palaida mājās. Lēkme pārgāja, bet viņš palika. Attiecības izmainījās, tāpēc, ka sieviete sāka pieņemt viņu kā tuvu. Pārstāja šaubīties viņa mīlestībā, bet pirms tam viņa to vien darīja kā šaubījās. Kļūdaini pieņēma tuvus cilvēkus. Mīlestība – tā ir tuvība. Iemīlēties var arī attālināti. Draudzība – tā ir tuvība. Laba pazīšanās ir iespējama no attāluma ar labu paziņu, ar kuru neesam tikušies divdesmit gadus. Bet esam pazīstami, jā.
Ne velti saka, ka dzīve visu saliek pa vietām. Vai arī mēs redzēsim, kurš ir tuvu, kurš tālu – tas ir normāli. Tuvi cilvēki ir tie, kuriem attālums nav nozīmīgs. Ar kuriem mēs vienmēr esam kontaktā pat tad, ja esam sastrīdējušies un attālinājušies. Turklāt, ja viņš ir tuvais, tad nostrādās pievilkšanās un mēs atkal būsim kopā. Izveidosies apstākļi, kas atvedīs mūs vienu pie otra. Tai obligāti nav jābūt slimībai vai kaut kam sliktam, vienkārši izveidosies situācija, kas saliks visu pa vietām.
Tādas attiecības ir jāciena, jāatbalsta un jāārstē, ja kaut kas nav tā kā vajag. Viņi ir tā vērti. Patiešām tuvas attiecības ir retums un priekšrocība.