Re, uz pieturu skrien mamma ar dēlu, padodot viens otram banānu – vienīgās uzkodu, kas pienākas tiem, kas izvēlas miegu kārtīgu brokastu vietā:
– Kavējam!!!
– Skrienam, mammu!!!
Par vienu dvēseli – tā ir mīlestība.
Lūk, pensionārs, stāvot pie maiznīcas, zvana sievai:
– Anniņ, bageti vai ciabatu?
Es nedzirdu atbildi, bet redzu, kā atplaukst maigumā viņa seja, kas izskatās jau jaunāka:
– Jā, jā, jā, mīļā…
Rūpes – tā ir mīlestība.
Te jauns puisis civilizēti savāc maisiņā sava suņa radītos dārgumus:
– Ko gan tu vakardien tā saēdies, mazo lempi? – rūpēs viņš jautā, smaidot suņa uzticamajam purniņam, kas pieplacis pie kājām…
Riebuma neesība – tā ir mīlestība.
Šeit puisis ar meiteni atgriežas no kaut kurienes pa vējaino krastmalu, sildās viens pie otra.
Sildīt vienam otru – tā ir mīlestība.
Tā taksists videozvana laikā mierina mazo dēlu:
– Neraudi, mans dārgais! Es drīz būšu! Braukāsim ar vilcieniņu!
Mierināt – tā ir mīlestība.
Rau, šoferis izkrāmē kūkas pie maza veikala, sarunājoties ar vairs ne tik jaunu sievieti pārdevēju. Pēc tam pasniedz viņai kafiju ar magoņmaizīti:
– Taču atkal badā, – kautrējoties viņš bubina un piemetina, – satieku un kā parasti…
Pabarot un satikties – tā ir mīlestība.
Un tā ir visur.
Visur.
Ievēro to tad, kad pats to jūti.
Tu vienmēr ievēro tikai to, uz ko esi spējīgs.
Tieši tāpēc ir tik daudz to, kas dzīvo mīlestībā.
Un tik daudz to, kas saka, ka tās nav.
Būtība ir tajā, kas ir mūsos, nevis tajā, kam mēs ticam.
Dzīvojiet mīlestībā.
Tā dziedina.