“Tom, pie skapja atlīmējušās tapetes. Jau trīs nedēļas. Lūdz pielīmē!”
“Vēlāk.” Ilzes vīrs gulēja uz dīvāna un aktīvi ar kādu sarakstījās telefonā.
“Kād “vēlāk”! Atkal izmētātās zeķes neesi salasījis! Cik var atgādināt?”
“Liec mani mierā,” Toms klusi nomurināja. Sievas pretenzijas viņam bija vienaldzīgas jau ilgu laiku.
Ilze saprata, ka vīrs jau sen kā ir pārtsājis viņā klausīties. Viņa nezināja kāpēc, bet šis fakts viņu tik ļoti sadusmoja. Visus piecus kopdzīves gadus tā bija pirmo reizi. Kopumā viņu laulību nevarēja saukt ne par neveiksmīgu, ne par nelaimīgu. Vai arī ideālu. Tāda, kā visiem. Iespējams, vienīgais, kas bija neatrisināts bija jautājums par nekustamo īpašumu.
Visus šos gadus abi dzīvoja Toma vienistabas dzīvoklī. Viņš to iegādājās pirms kāzām par vecāku naudu. Un nemaz arī nesteidzās to pārdot, lai iegādātos ko labāku.
“Viss, es laižu satikties ar draugiem!” Toms jau bija aiz durvīm.
“Atkal? Kas jums ir ar tiem burziņiem?”
“Novecojam, ko darīt?” Toms aizvēra durvis.
Un atkal Ilze palika viena. Reiz pirms kārtējā darba brauciena, viņš pazoņa, ka vēlas izbeigt attiecības.
“KO!?” Ilze juta, ka zeme izslīd no kājām.
“Esmu saticis citu. Mēs satiekamies jau sešus mēnešus un vēlamies kopā dzīvot.”
Ilzi pārņēma dusmu vilnis un viņa vīram uzbruka. Mēģinaja sists ar plaukstām, raudāt, ārdīties… Visas viņas bailes bija piepildījušās. Toms dažas minūtes centās sievu nomierināt, tomēr tik spēcīgais satricinājums padarīja viņas stāvokli histērisku. Satvēris cieši sievu viņš stingri sacīja:
“Klausies! Nepadarīsim visu vēl sarežģītāku. Mēs šķiramies. To nevar mainīt. Tad kāpēc mums nešķirties labi vienojoties?”
“Tu mani krāpi sešus mēnešus un tagad gribi, lai šķiramies “pa labam”?” Toms atkal piespieda Ilzi sev klāt:
“Nevajag! Tev vienkārši ir dusmu lēkme!”
Ilze pēķšņi atkāpās un aizbēga no vīra rokām.
“Labi. Tev taisnība. Atvadīsimies klusi. Mums joprojām nav ko dalīt, vienīgi atmiņas.” Toms neticīgi paskatījās uz sievu.
“Pa labam?”
“Protams! Viss būs labi…”
“Labi, tad es pēc trijām dienām atnākšu un tad visu mierīgi izlemsim.”
“Protams!” Šķita, ka Ilze mierīgi atkāpās. “Ej, es tikmēr sakravāšu savas mantas.”
Toms ar vieglu sirdi devās uz lidostu. Kad sieva viņam uzrakstīja, ka visas mantas savākusi un atslēgu atstājusi kaimiņiem, viņš bija patiesi priecīgs.
Timotejs atgriezās lieliskā noskaņojumā. Ar savu jauno nākotni viņš jau bija vienojies: pārdos mazo dzīvokli un iegādāsies lielāju jaunajai ģimenei. Šoreiz viss ir uz mūžu. Paņēmis no kaimiņiem atslēgu un atvēris dzīvokļa durvis, viņš saparat, ka kaut kas nav kārtībā.
Tikai tad, kad viņš ieslēdza galveno apgaismojumu, saprata. Dzīvoklis bija pilnībā iznīcināts. No griestiem, līdz pat grīdai. Vannasistabas flīzes bija sašķaidītas.
“Kas pie…?” Toms nevarēja atrast vārdus.
“KĀPĒC TU TO IZDARĪJI?” Toms sašutumā jautāja klausulē.
Ilze ļoti mierīgā balsī atbildēja: “Vienojāmies, ka šķirsimies bez skandāliem. Nu un es izšķīros. Nekādu skandālu.”
“Tā ir īpašuma bojāšana! Tas ir noziegums!”
“Šo īpašumu es berzu un spodrināju piecus gadus un pa šo laiku tur nekas nav mainījies. Un tu joprojām esi tik izveicīgs, izmētādams pa visurieni savas zeķes un nesalabodams plīstošas tapetes. Visi ticēs man, ka dzīvokli tāds jau bija. Tātad, Tom, veiksmi jaunajā dzīvē. Nemeklē mani. Ardievu!”