Stāsts, ko stāsta kāds vīrietis (vārds mainīts) ir 50 gadus vecais Juris. Viņa skolas laika mīlestība sākās nelamīgi, bet beidzās kā filmās.
“Jau kopš pirmās klases man patika Anna. Es ne ar ko daudz neizcēlos – rīkojos tāpat kā visi: panesu viņas somu, iedevu saldumus, viņa patieca paldies, tas arī viss. Cik vien spēju, tik pamatskolā viņu pieskatīju. Viņa to uztvēra kā pašsaprotamu – visi zēni skrēja viņai pakaļ. Man šķiet, ka viņā bija saķērušies visi skolas čaļi. Līdz astoņpadsmit gadu vecumam es biju parasts, varētu pat teikt, ka nekāds.
Man šķita, ka neesmu labāks par citiem, brīžīem pat pie sevis domāju, ka esmu sliktāts: ar tādu iekšējo sajūtu grūti sev pievērst uzmanību. Tomēr Anna neizkrita no manas galvas, es joprojām mēģināju kaut ko mainīt. Reiz devītajā klasē es viņu uzaicināju uz kino un viņa piekrita, tomēr pēc filmas noskatīšanās mēs vairs nesazinājāmies….
Tad iestājos armijā, devos dienēt uz Tālajiem Austrumiem, un tur izrādījās, ka es nemaz neesmu inhibēts, bet daudzējādā ziņā labāks par citiem. Tur man bija pirmie nopietnie kautiņi, un pirmā sieviete.
Ar Annu nekādus kontaktus neuzturēju. Tiku demobilizēts, paliku strādāt tajā vietā vēl pusotru gadu un labi pelnīju. Atgriezos mūsu dzimtajā pilsētā un ar puķēm un smaržām devos pa taisno pie Annas. Negribēju būt pārlieku uzbāzīgs, bet gribēju parādīties citā gaismā, jo viņa mani vēl nebija redzējusi.
Bet mani atkal gaidīja neveiksme, jo satiku kaimiņus un viņi izstāstīja, ka Anna ar vīru aizbraukusi uz Spāniju atpūsties. Tad apprecējos, desmit gadus pavadīju laulībā, izšķīros. Ilgu laiku biju viens, diezgan apmierināts ar savu dzīvi.
Kādu dienu devos uz pilsētu un skatos – tur sēž mana Anna, sakopta un skaista. Es viņu atpazinu, bet viņa mani nē. Sāku ar viņu runāties un viss notika kaut kā viegli, paņēmu viņas telefonu, uzaicināju uz restorānu. Bet, ka tas esmu es (pielūdzējs no skolas) neteicu. Šķīries jau piecus gadus, bez bērniem. Par to, kas esmu viņai izstāstīju tikai mēnesi vēlāk, jo mēs turpinājām kontaktēties. Viņa, protams, bija šokēta.
Draugi man teica – priekš kam tev tas vajadzīgs, aizrauties ar skolas mīlestību, taču tas jau sen kā aizgājis vilciens, nekas neizdosies. Bet pretēji tam, ko saka pārējie – tagad mums viss izdodas!”