Tas, ko mēs pārdzīvojam šobrīd, ir mūsu laika izaicinājums, taču tas nav briesmīgāks par tiem izaicinājumiem, ko pārdzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki. No mums tiek prasīta vīrišķība un sava veida samērība, intelektuāla samērība. Mums ir jāsaprot, ka šodienas neērtības, lielās dzīves neērtības – nav samērojamas ar to nelaimju, bēdu, bada, tuvu cilvēku, bērnu, vecāku nāvju daudzumu, kas ir piemeklējis citus. Tādēļ šī vēsturiskā perspektīva ir ārkārtīgi svarīga. Mēs nedrīkstam uzvesties sliktāk, kā uzvedās mūsu vecāki, kuri ir pārdzīvojuši daudz sliktākus laikus.
Galu galā, lai cik smaga nebūtu šī pandēmija un lai cik upuru tā nepaņemtu, bet tomēr – tā ir tikai slimība. Starp citu, tai nav nemaz tik augsta mirstība. Lode trāpa uzreiz un nāvējoši. Šeit tomēr nav tā. Pie tam šobrīd mūsdienu zinātne lielā saspringumā meklē veidus, kā pasargāt cilvēkus no šī vīrusa, un es domāju, ka dažu mēnešu laikā tas arī notiks. Termiņš, kuru sev noteikuši zinātnieki, kuri ar to nodarbojas, ir 9 mēnešu robežās.
Tātad tajos mēnešos, kas atlikuši līdz tam brīdim, kad zinātne tiks ar to galā, mums jādara viss iespējamais, lai nepazudinātu sevi un, galvenais, savus tuviniekus.
Man ir pietiekami daudz gadu, bet manam vīram vēl vairāk. Tā vai citādi, bet mēs esam gatavi tam, ka pat bez visa vīrusa tas var notikt – nāve iestāsies. Cilvēks ir mirstīgs. Bet pirmām kārtām šobrīd ir jādomā par to, kā mazāk kontaktēties, lai mēs paši nekļūtu par apdraudējumu un infekcijas, slimības vai nāves avotu tiem, kurus satiekam.
Tāpēc teikšu jums godīgi, mēs esam pieņēmuši šos nosacījumus – mēs sēžam mājās. Vakar mans dēls atnesa man produktus, un es sapratu, ka palūdzu to viņam pēdējo reizi. Turpmāk mēs izmantosim piegādi, starp citu, jau pāris reizes esam pasūtījuši produktu piegādi, un darīsim visu iespējamo kontaktu ierobežošanai. Paldies Dievam, šodien mums ir iespēja sarunāties Skype, piezvanīt pa telefonu, un nav šīs vientulības, ko izjuta cilvēks, kurš sēdēja ieslēgts mājās un kuram nebija iespēja sarunāties. Tāpēc es domāju, ka mums jābūt vīrišķīgiem un jāiztur šis pārbaudījums pēc iespējas cienīgāk.
Kas attiecas uz mani, izrādījās, ka mājās ir daudz nepadarītu darbu, kurus es visu laiku atliku. Šodien es sakārtoju trīs plauktus sienasskapī, tas aizņēma pusi rīta, jo tur ir fotogrāfijas, vēstules. Viss bija samests kaudzē. Šodien es tam pieķēros un sajutu pat nelielu satraukumu, ka esmu tik vieglprātīgi attiekusies pret pagātni. Uz dažām fotogrāfijām es sarakstīju datumus. Un tas ir tikai sākums, jo mājā, kurā mēs esam nodzīvojuši 20 gadus, ir daudz lietu, kur vajadzētu pielikt roku, pārskatīt, varbūt kaut ko izmest un pārstāt glabāt.
Es domāju, ka padziļinātā mājas uzkopšana patiesībā ir arī veselīga, jo, kad tu sakop telpu ap sevi, tad vienlaicīgi tu strādā un uzkop sevi no iekšpuses. Es domāju, ka var atrast daudz nodarbošanos. Bez tam pie manas gultas stāv vesela kaudze grāmatu, kurām nekā nav sanācis pieķerties. Tagad varbūt izdosies. Domāju, ka katram no mums rezervē ir neizpildītais attiecībā pret sevi, neizpildīti uzdevumi, neizpildītas lietas, kas tikušas atliktas gadiem. Šobrīd ir īstais laiks nesteidzīgi veltīt sevi šiem izrakumiem un sevis tīrīšanai visās nozīmēs. Katram no mums ir, ko notīrīt gan no ārpuses, gan iekšpuses.
Ludmila Ulicka