Mazi bērni ļoti daudz ko vēl tikai mācās – staigāt, runāt, ģērbties
un kā valdīt pār savām emocijā. Viņu prāts vēl tikai attīstās, tādēļ par
to atbild vēl senā, primitīvā daļa, ko pavada histērijas, kliegšana un
raudāšana. Bērnam vēl ir grūti pieejami labie hormoni – endorfīni
(laimes hormoni), dofomīni (atbild par prieku un ieinteresētību),
serotinīni (atbild par mieru).
Kortizols –
stresa hormons, kas izstrādājas kopā ar adrenalīnu. Kad bērniem šis
hormons ir pārāk lielā daudzumā, viņi nejūtas labi un samazinās viņu
runas iespējas. Mēs visi pārdzīvojam situācijas, kurās izstrādājas daudz
kortizola, bet tas, kā mēs reaģēsim ir atkarīgs no mūsu temperamenta.
Daži ātri noskumst, citiem tas izpaužas agresijā, kas liek izstrādāt vēl
vairāk kortizola.
Adrenalīns – hormons, kas
vismaz daļēji ir atbildīgs par pārāk lielo uzbudinājumu un spēju
„uzvilkties”. Adrenalīns ir ķīmiski nepieciešams mūsu organismam. Tas
ārkārtas situācijās izstrādā milzīgu enerģijas daudzumu, kas ļauj
aktivizēt visu ķermeni. Bērniem adrenalīna līmenis mēdz lēkāt, un
diemžēl šajā situācijā vecāki neko īsti nevar darīt.
Pazīmes, kad ir paaugstināts adrenalīna daudzums. Tas sastopams arī pieaugušajiem!
• muļķošanās, demonstrējot hiperaktīvu uzvedību,
• grūti iemigt,
• neierasti daudz enerģijas,
• skriet projām, kad sarūgtināts,
• iesaistās sīkos strīdos,
• iesāk, bet nepabeidz,
• negribīgi izmēģina ko jaunu.
Ja mēs saprotam, ka daļa bērna kliegšanas ir tikai sekas tam, ka tajā brīdī prāts vēl nav līdz galam attīstījies, tad varam reaģēt ar lielāku sapratni un maigumu.
Kā mēs varam palīdzēt, kad bērni „iekrīt” situācijās ārpus kontroles?
Jāatceras, ka bērni šajās situācijās ir daudz lielāki upuri kā kaprīzie
agresori. Šāds skatījums mums var palīdzēt saprast, ka bērni nedara to
visu speciāli.
1. Pirmkārt, iejūties bērna ādā un mēģini saprast, vai viņam varētu būt kāda neapmierināta vajadzība.
Bērns var: būt slapjš, noguris, izbadējies vai izslāpis, viņam ir
garlaicīgi, viņš ir dusmīgs, justies vājš, neaizsargāts, nemīlēts vai
atraidīts, justies nevajadzīgs.
Mēs visi jūtamies un uzvedamies
labāk, kad dzīvē ir harmonija. Tas pats attiecās arī uz bērniem. Ja
bērns nejūtas labi, bet neviens nepalīdz, tas izraisa stresu, bet tas
savukārt noved pie vētrainām emocijām.
Atcerieties, ka dusmas,
bailes un trauksme atšķirtības rezultātā ir iedzimta reakcija, ko rada
daba, lai bērns izdzīvotu, nevis lai darītu pāri vecākiem. Instinkti ir
radušies, lai aizstāvētos no briesmām ārpasaulē, taču mūsdienās tos
iedarbina citas lietas – nevar uzvilkt kurpīti, negaidīti kāds no
vecākiem iziet no telpas utt. Parasti mēs ķeramies pie loģikas un
skaidrošanas, taču kortizola iedarbībā bērns to nespēj uztvert.
2. Iepauzējiet, ieelpojiet un ieslēdziet sirdi, ne prātu.
Viens no veidiem ir sākt novērot, kas mūs pašus visvairāk „izved” no
tā, ko bērns dara. Iespējams, ka tam pamatā ir mūsu pašu bērnībā
aizrādītais un par ko mūs lamāja. Lai tiktu galā ar saviem impulsiem,
jāsaprot, kas ir tas, kas „izved”. Kad tas noskaidrots, jāmēģina mainīt
redzējumu, piemēram, nevis „viņš ir tāds pinkšķis”, bet „viņam tagad ir
grūti un vajadzīga mana palīdzība”.
3. Palīdzēt bērnam nomierināties var tad, kad pieņem viņa jūtas un saprot, ka tās ir svarīgas, neatkarīgi no tā, cik sliktas vai iracionālas tās liekas.
Pieņemt
bērna negatīvās jūtas, neatņemot vecāku mīlestību, ir ārkārtīgi
būtiski. Ja tās jūtas noliegt vai noniecināt, tad nevar bērnu iemācīt
tikt ar tām galā. Vissarežģītākais vecākiem ir palikt mierīgiem, kad
bērni kļūst nekontrolējami.
Tikko kā noskaidrots, ka kāda no bērna vajadzībām nav apmierināta, jāsāk rīkoties.
4. Kā atpazīt vajadzību un ko darīt?
• „Vēlies apskauties?”
• „Lūk, ūdens. Palīdzēs?”
• „Esi saslimis? Ļauj pamēģināt pieri.”
• „Ejam pastaigāties?”
• „Es varu tev kā palīdzēt?”
• „Pastāsti, ko tu vēlies?”
Iespējams, var līdzēt:
• nomainīt vidi un ļaut bērnam nomierināties,
• nolaisties uz ceļiem un mierīgi pasēdēt blakus bērnam,
• ļaut sēdēt mīļākajā vietā un apskaut mīļāko mantiņu,
• padungot šūpuļdziesmu vai atkārtot kopīgo rituālu pirms miega,
• ieslēgt nomierinošu mūziku/ dabas skaņas.
Dažreiz bērns pats nesaprot, kas notiek un nespēj tikt galā ar savām emocijām. Tas nenozīmē, ka viņš ir slikts, viņš vienkārši to vēl nemāk.
5. Piedodiet sev
Saprotiet, ka konflikti ar bērniem ir neatņemama audzināšanas daļa.
Bērnu strīdi un noteikumu pārkāpšana notiek visās mājās, tāpat kā
priecīgie brīži. Tas viss ir augšanas ceļš. Kādās dienās bērns mācēs
savaldīties, kādās nē. Un ja gadās neizturēt un sakliegt uz bērnu, jāiet
atvainoties, kad viņš ir nomierinājies. Pastāstīt, ka arī tu,
pieaugušais, visu laiku cīnies ar sliktajām emocijām. Turklāt atzīt to,
ka visiem ir tiesības uz sliktām emocijām, nostiprina ģimenes un
draudzības saites – var dalīties ne tikai ar labo, bet arī ar slikto.
Vecāki, kas nav ideāli, bet dzīvo pēc principa „1 slikta situācija uz 4 labām”, pilnīgi noteikti spēs izaudzināt laimīgus, veselīgus, spēcīgus, spējīgus un laipnus bērnus.