Personiskās izaugsmes ceļš nav viegls. Jā, tas ir atalgojošs, dzīvi mainošs, bet arī satraucošs, mulsinošs un biedējošs. Ja nu tu izvēlies neīsto ceļu? Kā tu zini, kurš padoms ir pareizs? Vai tu vari sasniegt rezultātus, ja rīkojies pretēji vispārzināmām gudrībām? Viena gudrība ir tāda, ka cilvēkiem vajadzētu mainīties sevis, nevis citu dēļ.
Bet ko tad, ja tu nejūties gatavs mainīties sevis dēļ? Ja tu jūties nobijies, apmulsis un nezini, kur sākt?
Es tiešām centos mīlēt sevi un sākt pirmos soļus, lai atrastu izeju no depresijas. Esmu atklājusi, ka mīlestība, ko jūtam pret citiem, īpaši saviem bērniem, var dot iedvesmu rīkoties, pat tad, ja mums trūkst mīlestības pret sevi. Tāpat kā visi, es cīnījos ar sajūtu, ka esmu nepilnīga, nepietiekami laba. Lielākoties šie satraucošie pusaudžu gadi, kuri ir pilni šaubu un paškritikas, pāriet, tuvojoties divdesmit gadu vecumam. Man šīs sajūtas nepazuda. Nepārliecība par sevi kļuva par ko tumšāku un iesakņojās manī arvien vairāk.
Es pavadīju daudzus gadus depresijā un trauksmē. 27 gadu vecumā pat nokļuvu slimnīcā. Depresija bija kļuvusi par daļu manas identitātes. Tas nebija periods, ko pieredzēju, tā biju es pati. Es mēģināju terapiju, bet tā bija sāpīga, un es tai nebiju gatava. Es veidoju mīlošas attiecības. Dzēru zāles, tās palīdzēja, paceļot garastāvokli, lai normāli funkcionētu.
Bet negatīvās domas un svārstīgie noskaņojumi nekad pilnībā nepazuda. Depresija vienmēr bija netālu, draudot atkārtoti uzliesmot.
Tad viss mainījās. Pirms 13 gadiem es kļuvu par mammu. Skaistam, smaidošam puisītim, kas mainīja manas pasaules centru – tagad tā bija viņa ass, ap kuru tā griezās.
Ar bērniem ir tā – pirms tos piedzīvo, tu nespēj uztver to pārpasaulīgo mīlestību, ko iespējams izjust. Tu to vienkārši nesaproti. Bet es to izjutu.
Drausmīgas pārdomas mani pārņēma. Ja nu es to nespēju – aizsargāt savu mazuli? Ja es viņu traumēju, ja visas manas problēmas ietekmē viņu?
Viņa dēļ es darītu visu. Viņam esmu vajadzīga tik laba, cik vien spēju būt. Ja man nebija spēka to darīt sevis dēļ, es gribēju palīdzēt sev viņa dēļ.
Man nebija atbilžu, kā sākt un ko darīt, bet man bija jautājumi:
- Kāpēc citi plūst pa dzīvi, bet citi cīnās?
- Kāpēc vieni redz labo sevī, bet citi nespēj ieraudzīt spēku vispār?
- Kas cilvēku dara laimīgu? Vai mēs spējam to ietekmēt?
Meklēt atbildes bija ilgs process, visus šos 13 gadus. Kad spēru pirmos neveiksmīgos soļus šajā ceļojumā, daudz lietu atklājās.
Es gāju terapijā, atgriezos pie mācībām, mācījos pie lieliskiem skolotājiem, kļuvu par neirolingvistiskās programmēšanas praktiķi, ieguvu maģistra grādu Koučingā, izlasīju katru personīgās attīstības grāmatu, kas nokļuva manā ceļā. Es praktizēju jogu un apzinātību, un iemācījos saprast savu smadzeņu darbību, līdz ar to mainīgos garastāvokļus. Tas viss man ļāva sakārtot savu galvu, kļūt labākai mammai. Es mācu, rakstu un dalos ar to, ko esmu iemācījusies, lai palīdzētu citiem.
Es zinu, ka esmu no tumšas vietas nokļuvusi gaismā, kur ir daudz iespēju. Depresija, kas mina man uz papēžiem, ir atkāpusies. Jā, es zinu, ka tā vienmēr var atgriezties, bet esmu pārliecināta, ka man ir rīki, lai ar to tiktu galā.
Es esmu pateicīga saviem bērniem, kuri parādījuši, kas ir patiesa mīlestība. Ka esmu spējīga to dot un vērta to saņemt. Tas atvēris durvis man, lai sāktu sevi tiešām mīlēt.
Tas nav svarīgi, kā dēļ jūs sākat šo ceļojumu, galvenais – sāciet! Ja jūs sāksiet ar vēlmi mācīties, augt, sevi dziedēt, jūs tur nokļūsiet. Ja to varat paši – apsveicami. Bet ja to darīsiet kāda cita dēļ, tas tik un tā jums pierādīs, ka esat tā vērti, lai darītu to sevis dēļ.
Nejūties vainīgs par sev veltīto laiku, par ieguldījumu lietās, kas tev palīdz kļūt laimīgam.
Kad tu jūties labāk un tev nav jāpavada stundām laika cīnoties ar saviem dēmoniem, tev ir tik daudz laika, enerģijas un mīlestības. Dažādas sajūtas tevi var pārņemt. Tu vari justies nobijies, vainīgs par veltīto laiku sev.
Tev varbūt liekas, ka būt labam cilvēkam nozīmē veltīt visu enerģiju apkārtējiem, nevis sev. Bet tā nav taisnība. Labākais, ko vari darīt tuvinieku dēļ, ir strādāt ar sevi.
Un tad tu vari parādīt to tuviniekiem – mācīt bērniem līdzjūtību, parādīt, ka just šaubas un nepārliecību par sevi ir normāli, parādīt, kā tikt ar to galā, parādīt savam tētim, ka vajadzīga atpūta un galvas izvēdināšana, ja viņš ir izsmelts.
Parādi savu dzīves modeli! Lieliskākā dāvana ir parādīt citiem viņa izaugsmes ceļu, un kā viņi to var veidot.