Pēc senas leģendas pats dievs Apolons šo gudrību cilvēkiem nodevis ar sava orākula starpniecību Delfos. Bet filozofi Apolona vēstījumu pierakstīja un iegravēja akmenī viņa tempļa sienā.
Kāda ir dzīves jēga? Kādēļ mēs dzīvojam?
Mūsu dvēsele ir nemirstīga, bet uz Zemes mēs dzīvojam, lai mācītos. Bet pēc tam ar iegūto zināšanu bagāžu atgriežamies Dvēseles pasaulē. Nāve ir pēdējais eksāmens.
Lai pareizi nodzīvotu dzīvi, ir pareizi jāmācās.
- Bērnībā ir jāiemācās pieklājība. Tie ir uzvedības noteikumi sabiedrībā, savstarpējās mijiedarbības noteikumi ar citiem cilvēkiem. Pēc tam jau būs par vēlu to mācīties.
- Jaunībā ir jāiemācās pārvaldīt savas kaislības. Emocijas un vēlmes ir jāmācās kontrolēt un pakļaut saprātam. Ja savaldīsiet savas kaislības jaunībā, tas palīdzēs sasniegt panākumus brieduma gados.
- Brieduma gados ir jāmācās taisnīgums. Tā ir grūta zinātne; ir jācenšas būt taisnīgam. Un jācīnās ar netaisnību, cik pietiek spēka.
- Vecumdienās ir jāmācās dot gudrus padomus citiem. Lai nepārvērstos par bezjēdzīgu, pļāpīgu sirmgalvi; būt sabiedrībai noderīgam un vērtīgam cilvēkam.
- Un pat nāve – tā ir mācība. Ir jāiemācās nomirt bez nožēlas. Tas ir iespējams, ja esi iemācījies darīt visu, kas no tevis atkarīgs – nepārtraukti mācīties.
Cilvēka dzīvei ir jēga tikai tad, ja tā ir pakāpiens mācībās. Pacelšanās uz nākamo līmeni. Dvēsele ir nemirstīga, – citādi nav jēgas mācīties. Arī dvēsele evolucionē, attīstās un liek eksāmenus.
Bet kas notiks pēc tam – nevienam skaidri nav zināms. Cilvēka saprāts vienkārši nespēj iedomāties mūžību un saprast Augstāko jēgu. Tā bērns mātes dzemdē nespēj iedomāties ārpasaules daudzveidību un krāsas, viņš to tikai nedaudz sajūt pēc attālām skaņām un blāvas gaismas…
Mācieties visu dzīvi. Un katrā periodā mācieties savlaicīgo, lai pareizi nodzīvotu dzīvi. Un pareizi nokārtotu pēdējo vissvarīgāko eksāmenu, no kura neizvairīsies neviens…