“Tam nepieciešams izaudzēt sevī cinisma zvīņas, kas ļaus jums minimizēt jūsu personīgos zaudējumus, aiztaupīs spēkus un saglabās jūsu veselību”,- uzskata mākslinieks Saša Galickis, kurš vairāk kā desmit gadus vada radošās nodarbības aprūpes namos.
Nevienu, – uzsveru, – nevienu no milzīgā veco cilvēku skaita, ar kuriem man ir tā laime kontaktēties nu jau otro gadu desmitu, nevienu no viņiem es nevaru nosaukt par adekvātu cilvēku. Tas nozīmē, ka viņi visi atšķiras no parastiem cilvēkiem, normāliem un atbilstošiem vispārpieņemtajām normām.
Teiktais izklausās mežonīgi. Varbūt pat cietsirdīgi. Taču tā ir patiesība. Vecie cilvēki dzīvo citās koordinātu sistēmās, kas atšķiras no mūsējām. Varbūt šo sistēmu viņiem ir vairāk, nekā viena. Varbūt viņu vecišķās koordinātu sistēmas ir atšķirīgas viena no otras. Es pat īsti nezinu, kad cilvēki pāriet no vienas koordinātu sistēmas uz otru. Taču man ir pilnīgi skaidrs, ka šīs sistēmas nav līdzīgas mūsu sistēmai.
Jā, vairums no viņiem ir interesanti sarunu biedri. Jā, viņi atceras notikumus un faktus, kādi mums pat sapņos nav rādījušies – mūsu vienkārši vēl nebija. Jā viņi var mīlēt, jokot, lasīt, dziedāt, dejot, skatīties televizoru, ēst, dzert – tāpat kā mēs. Taču viņi ir citādāki. Ne tādi, kā mēs.
Ja mēs vēlamies būt vajadzīgi saviem tuvajiem – svarīgi ir nesavainoties pašiem. Jo tad mēs nespēsim palīdzēt, un visas mūsu pūles būs veltīgas.
Tā nav slimība, draugi. Tas ir vecums.
Kāpēc es jums to stāstu? Lai jums kļūtu skaidrs, ka ir nepieciešams izaudzēt sevī cinisma zvīņas, kas ļaus jums minimizēt jūsu personīgos zaudējumus, aiztaupīs spēkus un saglabās jūsu veselību.
Ar ko to varētu salīdzināt? Nu piemēram, zinātnieks. Viņš pēta kaut kādus mēness akmeņus. Neskatoties uz visu savu dabas mīlestību, viņš taču nav tāds muļķis, lai sabērtu šos akmentiņus sērkociņu kastītēs un liktu uz nakti sev zem spilvena, lai pasapņotu par citām pasaulēm. Viņš strādā speciālā kostīmā un cimdos, un šie brīnišķīgie minerāli atrodas speciālā hermētiski noslēgtā stikla kolbā. Savādāk nedrīkst.
Tā ir arī ar mums. Ja mēs vēlamies būt vajadzīgi saviem tuvajiem – svarīgi ir nesavainoties pašiem. Jo tad mēs nespēsim palīdzēt, un visas mūsu pūles būs veltīgas.
Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši. Es jau teicu – audzēt sevī zvīņas, lai visi aizvainojumi un pārmetumi netiktu iekšā. Būt stipriem vai vismaz izlikties ar tādiem. Neizrādīt, ja tomēr aizvainojumiem un pārmetumiem ir izdevies jūs ievainot. Gan sadzīs. Jums būs nepieciešams daudz pacietības, pat ļoti daudz. Svarīgi – neizrādīt.
Galvenais – atcerieties, ka tādā koordinātu sistēmā, kurā šobrīd atrodas jūsu tuvinieki, viņi ne visai saprot jūsu vārdus, darbus un rīcību. Viņi vienkārši reaģē uz siltumu. Bet, ja jums nav spēka, jūs esat aizvainoti un ciešat paši un esat noraizējies, tad ar kādu gan siltumu jūs varēsiet padalīties?
Lūk, tur jau ir tā lieta. Sargiet sevi.
Viss par to, kā ik dienu atrodoties vecu cilvēku sabiedrībā nesajukt prātā, – Sašas Gaļicka grāmatā “Māmiņ, neskumsti”.