Mums liekas, ka dzīve ir bezgalīga, ka mēs vēl pagūsim visu izlabot, sākt no jauna, mainīt, uzlabot. Bet pagaidām var dzīvot ar nemīlamiem cilvēkiem, strādāt nīstā darbā, gulēt uz dīvāna.. . Bet, ja nu rīt izrādās pēdējā diena? Ko mēs nožēlosim un no kā atteiksimies tad, kad sapratīsim, ka otras iespējas vairs nebūs?
“Cik daudz esmu pārdzīvojusi nieku dēļ…”
Mana vecākā draudzene bija tuvu nāvei. Mēs abas sapratām, ka šī mūsu tikšanās, acīmredzot, ir pēdējā. Tā arī notika. Slimība viņu ārēji ļoti izmainīja. Iekšēji viņa palika tāda pati. Gudra. Stipra. Zinot, ka viņai atlicis pavisam maz laika, viņa domāja par nodzīvotajiem gadu desmitiem. Un nožēloja, ka tērējusi laiku tukšiem pārdzīvojumiem. Bet es centos iedomāties, par ko vajadzētu nožēlot ikvienam, ja zinātu, ka dzīve drīz beigsies.
Psihologi un filozofi to sauc par eksistenciālo pieredzi. Saskaršanās ar tuva cilvēka aiziešanu vai neārstējama slimība liek mums aizdomāties par dzīves vērtību. Tas noved pie domām par to, kam vajadzētu tērēt dārgos gadus, mēnešus, dienas.
“Nāve ir nosacījums, kas dod mums iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” – raksta psihiatrs un psihoterapeits Irvins Jaloms. Aprakstot savu pieredzi onkoloģisko slimnieku atbalsta grupu vadīšanā, viņš stāsta par cilvēkiem, kuri zaudējuši dzīves jēgu, lai pēc tam to atrastu un gūtu patiesu prieku no katras dienas – tieši tad, kad nāve ir pienākusi viņiem pārāk tuvu un izrādījusies biedējoši reāla.
Vienā no grāmatām viņš aicina iedomāties: ja jūs zinātu, ka pēc noteikta laika atnāks nāve, ko jūs vēlētos mainīt tieši šobrīd? Šāds jautājums noved pie tēmas, kādām lietām nevajadzētu tērēt dārgo dzīves laiku.
Meklējot atbildi, esmu vērsusies pie grāmatām un cilvēku stāstītā, kas ir piedzīvojuši līdzīgu pieredzi un dalījušies ar citiem. Kāds ir sastapies ar neārstējamu slimību, cits ir pārdzīvojis klīnisko nāvi, bet vēl kāds ir sarunājies ar mirstošajiem tuviniekiem.
Tas, par ko runā daudzi, tik un tā paliek katra paša personīgā pieredze. Pat ja gluži dažādi cilvēki ir nonākuši pie viena un tā paša secinājuma. Un ne jau visi piekritīs šim sarakstam. Daudz ir atkarīgs no cilvēka vērtībām, apstākļiem, garīgās un intelektuālās attīstības, kā arī desmitiem citu faktoru. Un tomēr izdevās apkopot to, kas izrādījies patiešām svarīgs.
Kādām lietām nevajag tērēt laiku
1.Bezjēdzīgiem pārdzīvojumiem. Mēs uztraucamies, ko par mums padomās kaimiņi, vai kolēģis neapsteigs, kāpjot pa karjeras kāpnēm, vai arī dēļ mūžīgā sieviešu jautājuma : “kāpēc viņš nezvana?”.
Jau priekšlaicīgi pārdzīvojam, ka mūsu bērns, kurš saņēmis pirmo divnieku, varēs strādāt vienīgi par sētnieku. Nespējam naktī aizmigt, atceroties pēdējo sarunu ar priekšnieku un minot, ko gan viņš ar to bija domājis.
Nevajag noniecināt savas izjūtas – tās noteikti signalizē par problēmām, kuras ir jāatrisina. Un labāk tās ir sākt risināt, nekā turpināt tērēt laiku bezjēdzīgiem satraukumiem.
2.Nemīlams darbs. Kad pieķēru sevi pie tā, ka katru svētdienu man iestājas nomāktība “pirmdienas sindroma” dēļ, bet no rīta, ejot uz nemīlamo darbu, kājas neklausa, atcerējos par to, ko raksta Irvins Jaloms, un aptvēru, ka izpostu pati sevi, turpinot tērēt dzīvi tam, kas atņem spēkus un nesniedz gandarījumu. To datumu, kad aizgāju no tā darba, atceros vēl šodien un uzskatu to par savu svētku dienu.
3.Nelaimīgas attiecības. Ir simtiem iemeslu, kāpēc cilvēki ilgus gadus turpina dzīvot toksiskās un nelaimīgās attiecībās. Runa nav tikai par kaisles vai mistiskas dvēseļu saiknes trūkumu. Neviens nav ideāls, strīdi notiek visos pāros, tas ir normāli. Taču, ja tam visam pa starpu nemaz nav prieka, laimes mirkļu, ja partneris ir svešs cilvēks, ar kuru jums ir auksti un vientuļi, tad vajadzētu aizdomāties, vai nedot sev iespēju kļūt laimīgam?
4.Nelabvēlīgi cilvēki. Draugi, kuri apskauž tā vietā, lai priecātos par jums, kolēģi, kuri falši smaida un iegāž jūs. Vīramāte, kura acīs saka vienu, bet aiz muguras ko pavisam citu, – vai tiešām ir jātērē laiks un savs iekšējais spēks “mīļā miera labad”, ar tiem, kuriem jūs tāpat nepatīkat.
5.Vardarbība. Liekas, ka tas būtu acīmredzami, taču vardarbība ieņem ļoti dažādas formas. Ir, kas gadiem dzīvo ar tādu cilvēku, kurš atļaujas pacelt roku pret sievu un bērniem. Ir, kas līdz pat vecumdienām pakļaujas tēvam – varmākam. Bet ir tādi, kas ir vardarbīgi paši pret sevi, darot to, ko negribas kāda iedomāta un bezjēdzīga mērķa dēļ.
Piemēram, upurēt savu personīgo dzīvi bērna dēļ, jo laulība ir izjukusi, bet ģimenē ir pieņemts dot otram visu, aizmirstot par sevi. Bet pēc tam, paliekot vientulībā un neapmierinātībā ar sevi, pieprasīt no bērna tādu pašu uzupurēšanos.
6.Nauda naudas dēļ. Nauda – tas ir lieliski, tā nodrošina cienīgu dzīvi, dod iespēju nopirkt to, kas sniedz baudu, iepriecināt tuviniekus, ceļot, bērniem iegūt labu izglītību un vēl daudz ko.
Taču, kad visi spēki un laiks tiek veltīti tam, lai to nopelnītu arvien vairāk un vairāk, pastāv risks zaudēt dzīves garšu un prieku no jaunu lietu iegūšanas. “Zārkā sev līdzi nepaņemsi” – daudzi bagāti cilvēki savas dzīves novakarē ir nonākuši pie šīs vienkāršās domas. Un dažs pat ir paguvis darboties labdarībā, jo sastapšanās ar nāvi var jūtami izmainīt prioritātes.
7.Meli un taisnošanās. Meli glābšanas vārdā un situācijas, kad tie palīdz pasargāt sevi vai kādu citu no sāpināšanas – tādas situācijas var gadīties katram, un kategoriskums šajā jautājumā var būt pielīdzināms muļķībai.
Bet pastāvīga taisnošanās un meli, aiz kuriem cilvēks slēpj vai pat zaudē sevi, atņem pārāk daudz resursu. Reizēm ir ekoloģiskāk attiecībā pret visiem pateikt neērto vai nepatīkamo patiesību un palikt uzticīgam sev.
8.Skaudība. Mēs emocionāli reaģējam uz dzīves notikumiem, bet tāpēc nevajag sevi nosodīt. Dusmas, piemēram, ir normāla cilvēka dabas izpausme. Taču skaudība – tās ir sarežģītākas jūtas, kas var palikt uz ilgu laiku, saēdot apziņu un dvēseli. Taču tai ir pretindes līdzekļi, un ar šo problēmu ir vērts pastrādāt, jo daudzi cilvēki atzīst, ka tieši skaudība viņu dzīvē ir paņēmusi pārāk daudz laika un spēka.
9.Piekasīšanās un strīdi ar tuviniekiem. Vīrs izmētājis savas zeķes pa grīdu, dēls nav iznesis atkritumu spaini, meita uztaisījusi muļķīgu frizūru, bet jūs pati daļu pirkumu esat aizmirsusi veikalā pie kases. Viss ir briesmīgi. Mēdz būt tādi stāvokļi, kad nav vairs spēka, un jebkurš sadzīves sīkums kļūst par pēdējo pielienu. Jā, vīrs nav tas kārtīgākais, taču viņš par jums rūpējas kā prot. Audzināt bērnus ir milzīgs darbs, un jūs esat varone, ka radiniet viņus pie kārtības un cenšaties izveidot viņiem labu gaumi. Bet veikalā atstātais maisiņš, iespējams, nav tā vērts, lai ietu tam pakaļ, labāk atpūtieties, iedzeriet tēju un mierīgi izelpojiet.
10.Pastāvēšana “melnrakstā”. Vai rītdiena pienāks? Mēs nekad to nezinām. Cilvēki, kuriem tikušas noteiktas briesmīgas diagnozes, atzīst, ka tas ir bijis ļoti pēkšņi un pavisam nelaikā. Ne visi sapņi piepildās – un tas ir normāli.
Taču, ja jūs visu mūžu esat plānojis paņem sev suni un, kā ierasts, vienmēr atlicis uz vēlāku laiku, – padomājiet, vai tiešām kaut kas tik ļoti traucē to izdarīt tagad un sagādāt sev šo prieku. Jau kuro gadu vēlaties nomainīt profesiju, taču gaidiet, ka tas kaut kā notiks pats no sevis? Pamēģiniet taču spert šo soli. Ja jūs kaut kad esat sastrīdējies ar māti, un jūs tas nomāc, negaidiet, parunājiet vai uzrakstiet viņai vēstuli par to, ko šobrīd jūtat.
“Domājot par nāvi, mēs kļūstam pateicīgi, spējīgi novērtēt savas pastāvēšanas neskaitāmās iespējas,” – raksta Irvins Jaloms. Biedējošais nezināmais, kas sagaida visus, dod iespēju aizdomāties par to, kā gūt gandarījumu no dzīves – nevis rīt vai kaut kad, bet tieši šeit un tagad.