Nesenā karantīna daudzus no mums atstāja vienatnē ne tikai ar mūsu tuviniekiem, bet arī ar savām ne visai vienkāršajām izjūtām. Šis stāsts, ko pastāstīja trīs tā dalībnieki, ļauj saprast, cik reizēm ir bezjēdzīgi skaidrot, kurš vainīgs, kurš nē, jo taisnība katram ir sava. Un cik bieži mēs nedzirdam vai nepareizi iztulkojam otra vārdus un nodomus.
Anna
Vai es nojautu par viņa krāpšanu, pirms tas atklājās? Ja esmu godīgai pret sevi, tad man ir jāatbild apstiprinoši. Taču kaut kāds spēks man palīdzēja pievērt uz to acis. Uzskatīju, ka, ja jau viņš neko nesaka, tad tikai mūsu ģimene ir tā vieta, kur viņš vēlas būt.
Jā, viņš sāka vēlu nākt mājās, bet viņš taču vienmēr ir daudz strādājis. Ar to es arī sev izskaidroju, kāpēc mums sen nav bijis seksa.
Viss pārtrūka, kad karantīnas dēļ mēs izrādījāmies ieslēgti mājās. Viņš ik pa laikam gāja it kā uz darbu, lai gan, kā man kļuva zināms, viņu ofiss tika pilnībā slēgts. Tagad kļuva acīmredzami tas, ka viņš satikās ar citu. Kļuva nervozs, noslēdzies sevī, bet es to norakstīju uz pārdzīvojumiem par neskaidro nākotni. Mūsu stabilitāte tik tiešām saļodzījās, un tas bija saistīts ne tikai ar vīrusu.
Es dzirdēju, kā vannasistabā viņš atgriež ūdenskrānu un ilgi runā pa telefonu, cenšoties to slēpt. Un arī šeit es centos sevi pārliecināt, ka viņam ir vajadzīga sava brīvā telpa.
Reiz viņš atstāja telefonu virtuvē, un es ieraudzīju nepārprotamu īsziņu: “Skumstu”. Klusējot to parādīju viņam un lūdzu pateikt taisnību. Līdz pat šim brīdim manī mīt jauktas izjūtas. Varbūt man būtu bijis vieglāk, ja viņš samelotu, pārliecinātu mani, ka tas ir pārpratums, un ļaunais murgs beigtos. Bet nē, viņš izdarīja to, ko es lūdzu – bija maksimāli godīgs.
Tajā brīdī man izlikās, ka visa mūsu iepriekšējā dzīve ir bijusi kaut kāds apsmiekls, un tikai tagad es sastopos ar realitāti. Es izgāju ārā uzsmēķēt. Gribēju, lai viņš tūlīt pat pazūd no dzīvokļa, un vienlaikus arī baidījos no tā. Kad atgriezos, centos savākties, bet tomēr sāku gauži raudāt.
Atskrēja pārbijusies meita. Un tad es palūdzu viņam iet prom un nemocīt mūs ar bērnu. Pēc dažām dienām saņēmu no viņa pirmo ziņu ar jautājumu – kā mums iet? Es neatbildēju, bet par šo uzradušos pavedienu nopriecājos. Sāku gaidīt viņa īsziņas, taču viņš pazuda.
Un tad viņš piezvanīja, pateica, ka skums pēc bērna, un mums ir jāizlemj, kā viņi varēs tikties. Es atbildēju, ka meitu viņš neredzēs, norakstot to uz karantīnu. Lai gan, neslēpšu, tajā bija arī daļa atriebības.
Visu nākamo mēnesi viņš rakstīja īsas ziņas pāris reižu nedēļā. Pārsvarā jautāja par meitu. Interesējās, kā darbojas trauku mazgājamā mašīna, kuru viņš pats laboja pirms savas aiziešanas. Man likās, ka šis jautājums ir tikai iegansts, lai uzzinātu, kā turpinās mana dzīve.
Kad beidzās karantīna, mēs satikāmies. Viņš teica, ka visu šo laiku esot dzīvojis ar viņu, taču viņam esot smagi. Esot pārvācies, un tagad dzīvojot drauga tukšajā dzīvoklī. Atgriezties mājās negrib. Viņam esot vajadzīgs pabūt vienam.
Man šī situācija ir neizturama sava nepabeigtā stāvokļa dēļ. Es sev saku, ka mūsu starpā viss ir beidzies, bet sirds dziļumos turpinu viņu gaidīt.
Alīna
Mēs iepazināmies darbā trīs mēnešus, pirms visus pārņēma epidēmijas vilnis. Es biju brīva, bet viņš precējies. Es to zināju. Mums bija kopējs projekts, mēs daudz komunicējām, taču uzreiz kļuva skaidrs, ka starp mums kaut kas veidojas. Kad viņš vakarā mani uzaicināja uz glāzi vīna, sapratu, ka par darba problēmām mēs diez vai runāsim.
Tā sākās mūsu attiecības, kas līdzinājās automašīnai, kas zaudējusi vadību. Mēs vienkārši nespējām pretoties tam, kas ar mums notika. Karantīna bija katastrofa – tā liedza mums tikties. Viņam nācās mānīt sievu, sakot, ka iet uz ofisu.
Tajā pašā laikā man kļuva acīmredzami, ka patiesībā mēs neesam kopā. Viņš pie manis atnāk, lai atkal mani atstātu vienu. Tas bija neizturami, es visu laiku raudāju, gandrīz pārstāju ēst. Es pēkšņi sajutu, ka mums vispār nav nekādu tiesību.
Kad viņa par visu uzzināja, viņš atnāca pie manis, tās bija laimīgākās nedēļas manā dzīvē. Jā, viņš skuma pēc meitas. Es centos viņu pārliecināt, ka viss nokārtosies, un meita mūs sapratīs. Bet viņam šī situācija pakāpeniski kļuva arvien smagāka.
Beigu beigās viņš man atzinās, ka jūtas kā nelietis, kas sabojājis dzīvi sievai un neko nespēj dot man. Teica, ka viņam vajagot pabūt vienam.
Esmu pārliecināta, ka pret sievu viņam jūtu vairs nav. Viņu tur bērns, un sieva ar to manipulē. Bet kā gan var palikt kopā tikai bērna dēļ? Šis upuris taču nevienu nedarīs laimīgu.
Ņikita
Es vienmēr biju domājis, ka esmu laimīgs ģimenē. Un, lai gan kaisle attiecībās piecpadsmit gadu laikā ir noplakusi, mums kopā ir labi. Vienmēr esmu novērtējis to, ko mums ir izdevies izveidot, un domāju, ka nekad to ne pret ko nemainīšu. Turklāt mums ir 6-gadīga meitiņa, kuru mēs ilgi gaidījām.
Alīnas parādīšanās bija kā tāda komēta, kas lidoja garām un noslaucīja no horizonta visu manu sakārtoto, brīnišķīgo dzīvi. Sākumā es domāju, ka šī apmātība drīz pāries un man ir vienkārši sagribējies dažādību seksā. Drīzumā kļuva skaidrs, ka tas ir kas graujošāks.
Karantīnā ar ģimeni nevarēju atrast sev vietu un gandrīz jau vairs neslēpu telefonu. Droši vien, dvēseles dziļumos jau pats vēlējos, lai ātrāk viss atklātos. Es pateicu taisnību un tajā pašā brīdī sapratu, ka labākais, ko varu darīt, ir aiziet. Tā es aizgāju pie Alīnas.
Pirmās divas nedēļas likās, ka ir izmirusi visa karantīnas skartā pasaule. Bet mēs esam palikuši dzīvi, izglābušies uz mūsu salas. Un nedomājām par nākotni. Tomēr pasaulē bija palikuši cilvēki. Un es sāku skumt pēc meitas.
Un arī pēc Annas, lai gan neatzinos sev tajā. Es rakstīju un zvanīju viņai. Pateicu par to Alīnai, paskaidrojot, ka mums ar sievu ir jāatrisina jautājums par tikšanos ar meitu. Pēc mēneša es sapratu, ka vairāk nespēju tā dzīvot.
Godīgi atzinos Alīnai, ka esmu apjucis. Kopš tā brīža, kā es aizgāju pie viņas, manī sāka briest neizturams smagums, kas neļāva par visu aizmirst un vienkārši būt laimīgam.
“Šeit nav laimējušo: visi jūtas vīlušies un nemīlēti”
Psihoanalītiķe T. Mizinova:
Visu stāsta varoņu vārdi izklausās pilnīgi patiesi un atspoguļo viedokli, kam viņi patiešām tic.
Anna un Ņikita kopā dzīvo piecpadsmit gadus, un tas nozīmē, ka kopā ir ne mazums pārdzīvots. Viņiem aiz muguras noteikti ir daudz kopīgu pārbaudījumu un sasniegumu. Sešgadīga meitiņa, par kuru ar tādu mīlestību runā tēvs, bez šaubām, ir ilgi gaidīts bērns. Tad kā gan trūka šajā ārēji labvēlīgajā ģimenē? Es domāju, ka emociju un atklātas jūtu izpaušanas.
Var dzīvot blakus, bet var dzīvot kopā, tā ir liela atšķirība. Vairums sieviešu pamana izmaiņas savu vīru uzvedībā, taču tāpat, kā Anna, ļoti bieži labāk izvēlas izlikties, ka nekas nav noticis, vai arī neapzināti noliedz notiekošo.
Kādēļ? Jo tā ir drošāk, tā taču rīkojas “dzīvesgudrās sievietes”, jo ir jāparāda sevi kā stipru un cienīgu sievieti, nevis kā “histērisku veceni”, kādas ir citas. Jo ir ļoti grūti atzīt savu emocionālo atkarību un vajadzību pēc otra cilvēka.
Varbūt no šīs pareizās, bet slēgtās dzīves Ņikita arī sāka meklēt emociju uzplaiksnījumu ārpus mājas. Pēc tā, kā tiek aprakstīta situācija, var spriest, ka viņš ir uzvedies visai provokatīvi.
Reizēm bērni, nesaņēmuši pietiekamu uzmanību no mātes, kaut ko salauž, lai izraisītu viņas emocijas, lai arī agresīvas, taču apstiprinošas to faktu, ka bērns viņai ir svarīgs.
Tāpat arī vīrieši bieži pieļauj “kļūdainas darbības” – aizmirst telefonu redzamā vietā, atstāj datorā saraksti, neievēro mīļākās atstātos priekšmetus mašīnā, neapzināti dodot sievai iespēju viņus pieķert. Viņi it kā translē ideju: “Apturi mani, parādi, ka esmu tev vajadzīgs”.
Tāpat, kā ikgadējie ilgstošie svētki, tā arī negaidītā karantīna noveda pie visu iekšējo pretrunu paasināšanās pāra dzīvē. Un Ņikita bēg uz pavisam citu pasauli – emocionālo svētku pasauli. Divas nedēļas pavada uz “glābšanas salas”, nedomājot par nākotni, saņemot apbrīnu no partneres un baudot aiziešanu no realitātes.
Taču svētki nekad nemēdz būt ilgi, turklāt tie ļoti nogurdina. Jau pavisam drīz viņš sāk skumt pēc ierastās, iemīļotās un uzticamās pasaules, kuru viņi ir radījuši kopā ar sievu.
Bet arī šeit pārim neizdodas sirsnīga saruna, lai gan abi atzīst, ka ilgojas viens pēc otra. Ir ļoti bail atzīt savas kļūdas, ļoti sāpīgi ir spert pirmo soli un tikt atraidītam.
Trijstūra trešā dalībniece Alīna ir gadījusies par nejaušu ķīlnieci svešas ģimenes stāstā. Vai Ņikitas attieksme pret viņu bija patiesa? Visdrīzāk, ka jā. Viņš patiešām aizrāvās ar tām emocijām, kuras viņā uzjundīja šīs tikšanās. Bet vai šīs attiecības no viņa puses bija nopietnas? Drīzāk nē, nekā jā.
Nedēļas ar Alīnu parādīja, ka viņa nav tas cilvēks, ar ko viņš kopā vēlētos pavadīt ikdienu pēc romantisko svētku beigām. Ņikita savu nevēlēšanos dzīvot ar Alīnu izskaidro ar pārdzīvošanu par meitu. Tas ir parasts, lai arī melīgs izskaidrojums. Ir vienkāršāk, slēpjoties aiz savām jūtām pret bērnu, slēpt jūtu trūkumu pret partneri.
Diemžēl, šajā stāstā nav laimējušo, visi jūtas vīlušies un nemīlēti. Taču gribas cerēt, ka tie piecpadsmit gadi, kurus Anna un Ņikita ir nodzīvojuši kopā, kļūs par viņu attiecību pamatu.
Ja abas puses to vēlas, situāciju var sakārtot, ja viņi vairāk ticēs viens otram un pārstās meklēt vainīgos. Ģimene – tie ir divi pieauguši cilvēki ar vienlīdzīgu ieguldījumu attiecībās.
Bet, ja pagātnes aizvainojumi stipri kropļos reālo bildi, tad būtu noderīgi vērsties pie ģimenes psihoterapeita, kas palīdzēs atsiet sarežģītos mezglus un parādīs konfliktu aklās zonas, kuras laulātie neredz.