Gudrs cilvēks vienmēr aizvaino tīši. Un otram gudrajam cilvēkam ir jāpārtrauc kontakts un jāatkāpjas pa gabalu…
Gadās, ka jūs it kā nejauši aizvaino gudrs un audzināts cilvēks? Izrādīja neuzmanību, pateica aizvainojošus vārdus, aizskāra vārīgo vietu, pajokoja par jums citu klātbūtnē vai izteica asu piezīmi…
Un jūs sev sakāt: tas bija nejauši. Es tikai pārāk sāpīgi reaģēju. Viņš izmeta to nepadomājot. Viņš vienkārši nepamanīja, ka man to ir sāpīgi dzirdēt. Viņš vienkārši aizmirsa!..
Taču es pateikšu nepatīkamu, bet patiesu lietu. Precīzāk, pateikšu Annas Ahmatovas vārdus. Gudrs un audzināts cilvēks vienmēr aizvaino apzināti. Tā teica Ahmatova, – un viņai bija pilnīga taisnība.
Pēc tam viņa uzaicināja ciemos draudzeni, bet pēkšņi atcerējās, ka viņai jādodas darīšanās. Saģērbās un aizgāja. Un draudzene arī atcerējās šos vārdus.
Gudrs un audzināts cilvēks vienmēr aizvaino apzināti. Pat ja nopūšas, noplāta rokas, atvainojas par nelāgu kļūmi – nevajag lolot cerības. Gudrais to dara tīšām.
Runā to, ko nevajag runāt. Dara to, kas jums sagādā sāpes. Kritizē, aizskar vai vienkārši par jums aizmirst; uzaicinās ciemos un aizies. Vai pateiks kaut ko nepatīkamu, indīgu. Vai pārstāstīs jums riebeklības, ko par jums runā.
Gudrs un audzināts cilvēks lieliski zina, kā darīt nevajag. Un, ja viņš dara tā, “kā nevajag”, tad dara to ar nodomu. Šī draudzene Ahmatovai bija vienkārši apnikusi, tādēļ viņa to “nejauši” aizvainoja.
Desmit gadus pēc šī gadījuma viņas nesarunājās, tikai sveicinājās; draudzene arī bija gudra un visu saprata.
Tāpēc atvainošanās, protams, ir jāpieņem. Ja tāda seko. Un arī sveicināties vajag, mēs taču esam audzināti. Taču siltajām attiecībām pienāk gals, un tas ir normāli. Jo mēs arī esam gudri. Un visu lieliski saprotam.
Gudrs cilvēks vienmēr aizvaino tīšām. Un citam gudram cilvēkam ir jāpārtrauc attiecības un jāatkāpjas pa gabalu…
Bet muļķi – tie visu laiku aizvaino. Bet uz viņiem pat ir grēks apvainoties. Ja vien tie, protams, nav gudrie cilvēki, kas tīšām izliekas par muļķiem. Arī tā mēdz būt…