Stāsts nav skaists. Un es joprojām nevaru nomierināties. Es dēlu audzināja viena. Viņa tēvs rīkojās tieši tāpat, kad viņam nebija pat vēl pieci gadiņi. Šķiršanās bija smaga, sāpīga un necienīga. Bet kas bijis, tas bijis. Es jau sen esmu tam tikusi pāri. Un tagad mans dēls dara tieši to pašu, tagad ar vedeklu un mazbērniem.
Ir ļoti sāpīgi saprast, ka savu dēlu esmu uzaudzināju tāpat, kāds ir bijis viņa tēvs. Tātad, tā ir mana lielā kļūda, ka es viņam neiemācīju būt cienīgam vīram un tēvam.
Mēs ar vedeklu uzreiz sadraudzējāmies. Viņa ir ļoti laba meitene, maiga, mierīga, strādīga, mīļa. Kad piedzima mazbērni, es nevarēju beigt priecāties, cik labi viņa tiek galā ar bērniem un ar mājsaimniecību. Māja vienmēr ir tīra, gaiša, ēdiens pagatavots, drēbes izmazgātas. Ideāla māja un saimniece.
Bet izrādījās, ka ar to manam dēlam nepietika. Izrādās, viņš vēlējies, lai sieva papildus mājturībai taisītu karjeru, būtu modele un zaudētu 20 kilogramus. Kad viņš pārnāca mājās ar sievieti un lūdza ģimeni izvākties – lai atbrīvotu vietu viņiem un savai jaunajai sievietei – es vienkārši sadusmojos. Es nevaru teikt savādāk. Viņš vienkārši izrādījās nelietis! Protams, es viņus izsviedu no mājas. Es pārtraucu ar viņu sazināties. Dzīvoklis, par kuru viņš apgalvoja, ka tas ir viņa patiesībā ir mans. Es dzīvoju vecmāmiņas dzīvoklī, viņa man to atdeva. Tāpēc es ātri iztīrīju dēla galvu. Viņa uzsvēra, kādas viņam ir tiesības un ko viņš nekad nepieļaus. Viņš domāja, ka visa pasaule sabruks viņa priekšā. Viss priekš viņa. Sapņot. Nē.
Sieva, protams, ir klusa meitene, klusībā cieš no aizvainojuma. Es nevaru viņu nomierināt, jo jūtu, ka pati esmu pie visa vainīga. Bet es joprojām nevaru saprast, kurā brīdī es palaidu garām to, ka parasta vīrieša vietā notika tas.
Ir arī par vēlu mest pelnus sev uz galvas, jo dēls skādi jau ir izdarījis. Ir reizes, kad šim lielajam pieaugušajam vīrietim gribas iesist.
Es palīdzu savai vedeklai. Strādāju ar saviem mazbērniem, bet neskatoties uz to, ka viņi ir mani mazbērni, esmu pret viņiem stingra, prasīga. Es nevēlos atkārtot savas vecāku kļūdas ar savu dēlu.
Atbild psihologs: “Pirmais un galvenais jautājums ir laba zīme, ka cilvēks prot sadzirdēt sevi. Tas ir svarīgi. Bet vai viņš dzird citus? Katram no mums ir tiesības dzīvot tā, kā mums patīk. Pat tādā veidā, kas citiem var nepatikt. Neskatīsimies uz mūsu varones dēla rīcības morālo pusi. Mums nav ne tiesību, ne ideālas dzīves, lai kādu tiesātu. Un vispār, vai pastāv ideāla dzīve? Esmu pārliecināts, ka tas noteikti nav. Es gribētu paskatīties uz situāciju mazliet savādāk nekā stāsta varone.
Ko viņa māte zina par savu dēlu? Noteikti daudz. Bet tikai to, ko viņa patiešām vēlas redzēt. Lielākā daļa no mums ir pieradināti meklēt, kur vēlamies. Un nepamanīt akmeni zem kājām. Uz kuras var ne tikai paklupt, bet arī nokrist, sasitot pieri. Vai viņa saprata, ka nekad nav pamanījusi un pat nepievērsusi uzmanību tam, kas viņas dēlam patiešām vajadzīgs?
Vai viņa runāja ar viņu? Vai viņa juta to, kas viņas dēlam patiešām vajadzīgs? Vai viņu interesēja viņa sapņi, vēlmes un domas, motīvi? Vai viņa par viņu zina pietiekami daudz, lai varētu spriest par viņa rīcību? Varbūt viņa kā pieaugušais un pieredzējis cilvēks varētu virzīt viņa dzīvi pa ceļu, kuru viņš meklē, ja zinātu?
Mani nepamet doma, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties dzīvi. Es neatbalstu un nekritizēju neviena rīcību. Tāpat kā psihologs. Bet kā cilvēks es uzskatu, ka katrs no mums var izvēlēties savu tagadni. Pat nerespektējot dēla izvēli un viņa rīcības taktiku, tu varētu samazināt agresijas intensitāti, izprotot viņa patieso attieksmi dzīvē. Kas radās, kad viņš vēl bija ļoti jauns. Taču daži no mums ir pieraduši runāt savā starpā tik atklāti, ka nedzirdam, ko patiesībā domājam.
Tieši tādos brīžos vienam uz otru atveras acis, nokrīt plīvurs un rodas sapratne, ka tuvumā ir cilvēks, kura pasaule ir ierobežota. Nav nekā, kas var noturēt cilvēku, ja viņš redz savus apvāršņus. Sajūtot cilvēku un viņa vilni, nav grūti pieņemt šīs tiesības. Tas attiecas ne tikai uz vecākiem, bet arī uz visiem. Kuri patiešām vēlas veidot savu dzīvi laimīgi.