Meita aizgāja bojā 25 gadu vecumā. Es netiku galā ar bērni azivainojumiem, lai gan mēs centāmies darīt visu bērnu labā. Viņa pabeidza universitāti un strādāja. Es nezinu, kas ar viņu notika pēdēja gada laikā. Mums ir palikušas tik daudz sāpes. Kā ar šīm sāpēm tikt galā?
Ilze, 47 gadi
Ilza, labdien. Līdzjūtība par jūsu zaudējumu. Ir ļoti grūti un sāpīgi zaudēt savu bērnu. Ir divtik grūti, ja aiziešana ir tik negaidīta un tik sarežģītu apstākļu noslogota. Es varu iedomāties un saprast, cik daudz grūtu sajūtu jums ir jāpārcieš katru dienu, cik daudz sarežģītu domu ritinās pa galvu…
Es saprotu, ka tagad vēlētos dzirdēt kaut kādas maģiskas zināšanas, kas atklās noslēpumu, kā šīs nerimstošās sāpes remdēt. Un es labprāt šādos noslēpumos padalītos ar jums.
Tā bija viņas dzīve, un tikai viņa to varēja kontrolēt. Un viņa darīja, kā uzskatīja par pareizu. Viņas tiesības bija un ir darīt to, ko viņa darīja, neatkarīgi no iemesliem, kāpēc viņa to darīja un par kuriem viņa rakstīja zīmē. Cieņa pret viņas lēmumu un tiesības uz to ir tas, ko mēs varam, un mums ir jāsaglabā meitas piemiņa.
Cilvēki, kuri izvēlas šo savu grūtību pārvarēšanas veidu, bieži vien ir uz izmisuma un bezcerības robežas, neredz savu nākotni vai arī tā šķiet tik nepanesama, ka no tās ir vieglāk atteikties. Maz ticams, ka to izraisīja tikai bērnu aizvainojumi un nespēja tos atlaist.
Mēs patiešām nezinām un nekad neuzzināsim jūsu meitas lēmuma patiesos iemeslus. Mēs tikai zinām, ka tagad tas ir tā… Un mums ir jāiemācās ar to sadzīvot. Bēdas un sāpes tagad ir ļoti lielas. Tās ir lielākas par tevi, lielākas nekā šodiena, visaptverošas. Taču ne vienmēr tā būs. Dot vietu un laiku, kur sērot sevī un savā dzīvē, dzīvot tālāk par viņas piemiņu – tas ir mūsu galvenais uzdevums. Lai ne tikai šis notikums būtu visa dzīve, bet lai ir dzīve, kurā tagad ir tik grūts rūgts notikums.
Tava meita uz visiem laikiem paliks tavā sirdī, tu vienmēr viņu atcerēsies, pat tad, kad pienāks laiks un tu izvēlēsies dzīvot un neskumt. Jā, tas nebūs ātri, bet tā noteikti būs. Tagad ir pienācis laiks izdzīvot skumjas un tās sāpīgās sajūtas, ko tās nes sev līdzi: izmisums, skumjas, varbūt dusmas vai dusmas uz to, kurš to visu pieļāva, vai doma, ka viss varēja būt savādāk, ja… Bet nē, ja tas notika, tātad tam bija jānotiek, mums par lielu nožēlu.
Un tev jāpalīdz sev tikt galā ar sāpēm, jāiemācās tās izdzīvot šeit un tagad, kad tās pienākušas, būt tajās tik ilgi, cik psihei vajag, raudāt, sist pa spilvenu ar dūrēm, ja vēlies, vai izmisumā kliegt un gaudot.
Vienlaikus var padomāt, kā vēlētos turpināt piemiņu par meitu ne tikai sirdī, bet arī materiālajā telpā. Jūs varat iestādīt ceriņu krūmu vai augļu koku viņas piemiņai un rūpēties par to, jūs varat svinēt neaizmirstamas dienas, kas saistītas ar viņu ģimenes lokā un atcerēties, kā viņai gāja, ko viņa mīlēja. Vai arī izdomājiet kaut ko savu – tādu, kas ļaus pasaulei neaizmirst viņu un to, kāda viņa bija.
Šie ir noderīgi rīki, kas palīdzēs jums tikt galā. Ko mēs varam darīt, lai parūpētos par sevi tik sarežģītā situācijā.
Ilze, es saprotu, ka tagad maz kas var mazināt sāpes un sajūtas. Pienāks brīdis, kad kļūs vieglāk. Gribu novēlēt spēku un lielu pacietību, izdzīvot un iemācīties tikt galā un turpināt dzīvot.