Daudziem patīk nosodīt neizaugušos zēnus, ka viņi negrib ņemt vērā citu vajadzības, nav spējīgi uz cēlsirdību, gādību un mīlestību. Viņi to patiešām nespēj. Viņiem to neviens nav iemācījis. Bērnībā neviens nav parādījis, ko nozīmē mīlēt un rūpēties, uzticēties un saudzēt. Viņi nav izbaudījuši uz savas ādas, ka tuviniekus var sargāt, nogurušos žēlot, paslīdējušos atbalstīt. Viņiem ir iemācīts tikai tas, ka tad, ja tev sāp, pats esi vainīgs.
Nemīlētie pieaugušie zēni. Viņiem tagad ir 20, 30 un 50, taču viņi arvien vēl ir zēni. Nelaimīgi, līdz galam nemīlēti puikas, kas reiz uzvēluši saviem pleciem bērnam nepaceļamu atbildību par mammas prieku, mammas mīlestību un mammas dzīvi. Tādēļ viņi izskatījās pieaugušāki. Sevišķi acis.
Nelaimīgie, līdz galam nemīlētie zēni
Šie zēni agrāk par vienaudžiem nira pieaugušajā dzīvē. Mācījās iegūt labumus un naudu, dzīvot un izdzīvot.
Visa dzīve pakļauta tik vienkāršai un tik sāpīgai cīņai par mammas mīlestību:
- “Māmiņ, ja es būšu teicamnieks, vai tu mani mīlēsi?”
- “Māmiņ, ja es pabeigšu prestižu augstskolu, vai tu mani mīlēsi?”
- Māmiņ, ja tu būsi vienīgā sieviete manā dzīvē, ko es mīlēšu un cienīšu, vai tu mani mīlēsi?”
- “Māmiņ, ja es tev nopirkšu pili, lidmašīnu un dzīvu krokodilu, vai tu mani mīlēsi?”
Un vēl desmitiem līgumu variantu, ko mazie zēni neapzināti raksta savās galvās un godīgi pilda nosacījumus.
Un iespējams, tas viņiem maksā dzīvi, savu dzīvi, kurā varēja būt daudz kas, taču nebūs nekā, izņemot nogurdinošu vēlēšanos izdarīt neiespējamo, lai māmiņa beidzot pamanītu, ieraudzītu, svētītu un pasmaidītu, raugoties uz dēlu.
Tas ir pārāk smagi. Un negodīgi.
Bet kurš gan viņiem jautāja? Mazajiem zēniem, kam nav bijis tiesību būt mīlētiem tā, kā tas nepieciešams visiem maziem bērniem. Un mīlestības un atbalsta vietā tu, kā mazs puika, vienmēr esi kaut ko parādā un nekad neesi pietiekami labs.
Un mazais zēns jau no bērnības zina, ka viņš nav pietiekami labs. Māmiņa taču nemelos. Tādus puikas nemīl. Tādiem puikām nav tiesību kaut ko vēlēties, viņiem ir tikai pienākums. Viņiem nav tiesību pieļaut kļūdas, jo ar katru kļūdu tas, ka viņš nav pietiekami labs, pārvēršas par milzīgu kaunu.
Mazajiem zēniem ir jāparedz viss. Par visu jāatbild. Jābūt septiņdzīslainiem un nevainojamiem. Rauties, dabūt, sisties pāri saviem spēkiem, nevienam neticēt, sakost zobus un neapstāties ne uz sekundi. Ja nogursti un krīti, tad ķerties ar zobiem aiz gaisa, lai tikai nesadegtu.
Un, ja kāds pamanīs tavu nogurumu un sāpes, tam ir jāizskrāpē acis, lai viņš netuvojas un neuzdrīkstas skatīties uz to, ka tu esi vienkāršs mazs zēns, kurš ir nāvīgi noguris izlikties pieaudzis jau kādus gadus 100.
Lasi arī: Es, mans vīrs un viņa mīļākā: mūsu karantīnas stāsts
Nevienu nedrīkst pielaist sev tuvu. Ne pret vienu nedrīkst pagriezties ar muguru. Un nevienam nedrīkst rādīt savu neaizsargāto puncīti. Nelielā attālumā viss kļūst pārāk acīmredzams. Gan paša nepilnvērtība, gan viltus visvarenība, gan izdomātā laimīgā dzīve – viss redzams kā uz delnas.
Mazie zēni nenonāk līdz tuvībai ar citiem. Viņi pat guļ mundierī un ar kroni galvā, lai nezaudētu cerību, ka tad, ja viņi aizvērs acis un stipri ignorēs realitāti, tad reiz pamodīsies nevainojami. Un varēs uzelpot. Un māmiņa beidzot sapratīs, cik ļoti viņa ir kļūdījusies, un cik lielisku dēlu viņai Dievs ir sūtījis.
Un mazie zēni gaida. Kā izturīgie alvas zaldātiņi.
Un nevainojamības maska saaug ar ādu, to vairs nevar noraut.
Un zēns vairs neatceras, kā tā ir tikai maska.
Un viņš vairs netic, ka sāp no pārmērīgās spriedzes un iekšējām bailēm. Viņam liekas, ka kāds ar asmeni mēģina aizķert masku no ārpuses.
Tādos brīžos tiek samalti kopā visi nedaudzie tuvinieki, kuri kļūdaini tika sevi uzskatījuši par draugiem un mīļajiem.
Mazais zēns no sirds tic, ka pietiekami labiem zēniem laimīgi ir visi: gan draugi, gan bērni, gan sievas, gan suņi un … māmiņa.
Visi un vienmēr ir apmierināti ar labajiem zēniem. Jo viss labais dzīvē notiek, pateicoties labajiem zēniem. Bet, ja dzīvē notiek kaut kas slikts, tas nozīmē tikai to, ka zēns kaut ko nav pamanījis. Bet viņš nevarēja nepamanīt. Un nedod dievs, jums paslīdēt un nokrist neizauguša zēna klātbūtnē. Viņš izgāzīs uz jums visas savas dusmas un vēl iespers ar kāju. Viņš tik ļoti centās būt labs, bet jūs visu sabojājāt. Jo tad, ja jums kaut kas nesanāk, tas ir tikai tādēļ, lai sabojātu viņam dzīvi.
Mazajam zēnam ir ļoti slikti. Viņš visu laiku kļūdās cilvēkos. Bet ar gadiem viņš pārstāj domāt labi par cilvēkiem. Viņš tikai vēlas, lai viņu neviens neaiztiek. Viņam jau tā ir neizpildāms kontrakts ar dzīvi par mātes mīlestību. Un paciest vēl kādu šajā riņķa dancī nav iespējams. Jebkuram citam cilvēkam ir vajadzības, jebkurām attiecībām ir nepieciešamas investīcijas, bet mazajam zēnam tam galīgi nav spēka.
Reizēm mazie zēni tikpat kā atdzīvojas. Kļūst gluži dzīvīgi, spontāni un iemīlējušies. Neilgi. Tieši tik ilgi, līdz tā kārtējo reizi atkal nebūs izrādījusies mamma, un tātad, nebūs spējīga viņu mīlēt tā, kā mazajam zēnam vajadzīgs. Desmitā vai simtā pēc kārtas viņa atkal un atkal neizdarīs tā kā vajag.
Un tā līdz nākošajai mīlestībai. Noteikti spilgtai, ar visiem pareizajiem vārdiem un solījumiem. Citādi nemaz nevar būt. Bet… fināls ir nemainīgs.
Daudziem patīk nosodīt neizaugušos zēnus, ka viņi negrib ņemt vērā citu vajadzības, nav spējīgi uz cēlsirdību, gādību un mīlestību.
Viņi to patiešām nespēj. Viņiem to neviens nav iemācījis. Bērnībā neviens nav parādījis, ko nozīmē mīlēt un rūpēties, uzticēties un saudzēt. Viņi nav izbaudījuši uz savas ādas, ka tuviniekus var sargāt, nogurušos žēlot, paslīdējušos atbalstīt.
Viņiem ir iemācīts tikai tas, ka tad, ja tev sāp, pats esi vainīgs.
Un iemācīt citādāk vairs nevar.
Lai mācītu citādi, ir nepieciešami resursi, bet neizaugušajam zēnam to nav.
Neizaugušais zēns vēl bērnībā pārpūlējās un nomira. Tā arī dzīvo miris pieaugušā ķermenī, pārvarot šo dzīvi, uz iespējamā un neiespējamā robežas.
Un ar gadiem aizmirst pavisam, ko nozīmē būt dzīvam.
Neizaugušie zēni nekad nenožēlo un neraud. Raud tikai dzīvais. Bet neizaugušais zēns jau sen ir gājis bojā cīņā par mammas mīlestību, viņa pieaugušais ķermenis ir tikai sarkofāgs. Kapos nedzīvo cēlsirdība, prieks, maigums un mīlestība. Kapos ir tikai skumjas un dusmas par nepiepildīto.
Tādiem stāstiem bieži ir skumjš fināls.
Bieži, bet ne vienmēr.
Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.