Vairumā gadījumu cilvēki šo frāzi “sāc ar sevi” uztver tā: “Atrodi pats savas kļūdas un izlabo tās”. Bet varbūt “sākt ar sevi” vajag citā izpratnē? Sākt ar savām vēlmēm, komfortu, bērnības sapņu piepildīšanu? Kā tas mainīs mūsu attieksmi pret sevi un dzīvi?
Pieņemšanā pie psihologa Zoja, 28 gadus veca, bērnu nav. Viņa ilgi nevar saņemties sākt runāt, nopūšas un beidzot sāk:
- Laikam es pati esmu vainīga…
- Pie kā, Zoja?
- Neuzticos vīram.
- Vai tam ir iemesls?
- Vispār jau nē. Nu, pārnāca reiz vēlu naktī. Bet viņš bija restorānā ar noderīgiem cilvēkiem. Nu, atradu es viņa telefonā saraksti ar sievietēm, pajautāju. Viņš sadusmojās, ka pārbaudu? Varbūt, tas ir par darbu. Es saprotu, ka tad, ja ģimenē ir problēmas, vainīga ir sieviete. Ir jāprot pielāgoties, piedot, ja nu reiz viņš tāds ir.
- Jums ir daudz pienākumu, bet tiesības?
Zoja klusē.
Cits gadījums: Ļuba, 40 gadi, divi bērni
- Es neesmu pietiekami laba māte, sēžu mājās, bet no pastāvīgajiem darbiem mājās esmu tik nogurusi, ka mīlestība nav nemaz prātā. Vecāki ir citā pilsētā, zvana bieži, taču vienmēr tikai sūdzas par dzīvi vai kritizē mani. Vīrs nepalīdz, bet es arī neprasu. Taču viņs nemaz neprot komunicēt ar bērniem. Tā, droši vien, ir mana vaina.
Konsultāciju laikā es ļoti bieži sastopos ar šo hipertrofēto vainas apziņu. Man liekas, ka tā jau ir epidēmija. Un iespējams, tas ir arī psihologu nopelns. Mēs vienmēr sakām “sāc ar sevi” – taču saprot mūs tā: atrodi savu vainu. Jo mūsu sabiedrībā daudzas paaudzes ir izaugušas ar domu par kritikas un paškritikas noderību.
Sievietēm, kas nāk pie manis uz pieņemšanām, katrai ir savs stāsts, savs liktenis. Bet es bieži dzirdu vienu un to pašu frāzi: “Saprotu, ka ir jāsāk pašai ar sevi” – ar to domājot, “es vēl neesmu spējusi kļūt par labāko paraugu”. Viņām ir līdzīga sajūta, ka tad, ja viņas kaut nedaudz atslābs, atteiksies no dažiem pienākumiem, tā viss tūlīt pat sabruks.
Lasi arī: Pazīmes, kas liecina, ka esat nolikts “rezervistos”
Es viņām jautāju: “Par ko jūs sapņojat? Kā jūs iedomājaties laimīgu ģimenes dzīvi? Kādos brīžos jūs izjūtat prieku, brīvību?” Un zinu, ka paies ne mazums laika, pirms viņas spēs atbildēt.
“Sāc ar sevi” nozīmē:
atcerēties, kāda tu esi patiesībā.
Atjauno savu pašlepnumu.
Daudzām tas ir vienkāršāk un ierastāk – vainot sevi, nekā atsaukt atmiņā to, kas patīk viņām pašām, pēc kā viņas tiecas. Šo manu sieviešu kopīgā problēma ir tā, ka, sūdzēdamās par vīriem un sievietes likteni, viņas nepārstāj ticēt, ka tieši tā ir iekārtota pasaule. No kā viņas baidās visvairāk? Izskatīties kā slikta sieva un māte citu acīs. Viņu pašu dzīve, kurā viņas varētu izpaust savus talantus, viņām liekas nesasniedzama, neiedomājama, gandrīz aizliegta.
Kas viņas par to ir pārliecinājis? Vecāki, vīri, draugi, paziņas, bez vārda un bez sejas, taču tik visuvarenais sabiedrības viedoklis. Uz viena svaru kausa ir “visi tā dzīvo”, “sieviete ir vainīga”, “sievietes pienākums ir…”. Uz otra – pašas neizdzīvotā dzīve.
Bet būt sev pašai, realizēt savus sapņus – tas taču nevienu nepadarīs nelaimīgu. Tieši otrādi: laimīga sieviete ap sevi radīs mājīgu atvērtības telpu, kurā bērni jutīs drošību, bet vīri – interesi.
Taču vainas apziņa mūs padara bezspēcīgas manipulatoru priekšā, kuri to ātri atklāj un veiksmīgi izmanto. Mēs pārstājam ticēt savām spējām – mēs esam aizņemtas ar ikdienas cenšanos atbilst citu gaidām, lai tikai atbrīvotos no šī sajūtas.
Un te nu ir īstais laiks “sākt ar sevi” – tā nepavisam nav savu trūkumu meklēšana. Sākt ar sevi – tas nozīmē: atcerēties, kāda tu esi patiesībā. Atjauno savu pašlepnumu. Kļūsti pati par sevi. Tas ir mūsu vienīgais pienākums, kuru nevar pārlikt uz citiem.