Daktere dalās pieredzē:
“Sūtu sveicienu maniem draugiem un paziņām Latvijā, kuri nemitīgi apvaicājas, kā mums te, Itālijas un Šveices galā iet. Paldies, mums iet labi, pagaidām visi veseli, es katru dienu braucu uz darbu slimnīcā, bet mana ģimene ievēro valdības noteiktos ierobežojumus, kuri mainās katru dienu, jo arī notikumi saistībā ar Covid-19 izplatību Itālijā un Šveicē attīstās ļoti strauji, pa stundām, ne pa dienām.
Itālijā pirms nedēļas bija 2 000 gadījumu, tagad 12 839, Šveicē pirms nedēļas 50, tagad 858. Pirms nedēļas Šveice pa gabalu skatījās uz Itāliju, cilvēki turpināja dzīvot ierasto dzīvi, bet slimnīcas jau sāka nopietni gatavoties. Nepagāja ne nedēļa, kad jau visa sabiedrība Šveicē tika iesaistīta ierobežojošos pasākumos.
Jā, pēc laika jauno gadījumu pieauguma līknes kļūs plakanākas, bet Latvijai eksponenciālais pieaugums diemžēl vēl ir priekšā, tāpēc atkārtoti saku: “Nevajag krist histērijā, nevajag sēt paniku, nevajag parspīlēt, bet vajag ievērot attiecīgajai situācijai atbilstošus piesardzības pasākumus”.
Situācija mainās, un mainās arī pasākumi. Tas, kas bija pietiekams pirms nedēļas, šodien tāds vairs nav. Seko līdzi valdības informācijai un lēmumiem, tie ir atbilstoši, un klausies, ko saka speciālisti, nevis viena tante.
Ierobežojumi tiešām ir kaitinoši un apgrūtinoši, bet labā ziņa ir tā, ka tie nebūs mūžīgi.
Nevajag panikot un sapirkt pārtiku 2 nedēļām (labāk jau laicīgi vienojies ar kaimiņu par savstarpēju palīdzību), nevajag dalīties ar šausmu stāstiem par mirstošiem sirmgalvjiem reanimācijā, nevajag dusmoties uz citiem cilvēkiem vai valdību, nevajag zaudēt humora izjūtu un veselo saprātu. Nekas no visa minētā vīrusu neierobežos. Roku mazgāšana un neiešana uz publiskiem pasākumiem gan.
Skaitļi rāda, ka Latvijā pienācis laiks teikt pašam sev un draugiem: atceļam uz laiku visus braucienus, teātrus, koncertus, sapulces, kora, deju vai citus mēģinājumus. Tagad. No šodienas. Lai pēc iespējas ilgāk paliktu iespēja aiziet uz absolūti nepieciešamām un neatliekamām vietām. Neejam nekur. Nebraucam nekur.
Ja gribi kaut kur braukt, brauc uz mežu. Vai jūru. Vērot viļņus.
Bet ja esi karantīnā, tad nebrauc arī uz mežu, tad tiešām sēdi mājās (savā istabā viens pats!!!) un neej pat uz veikalu. Karantīna nav brīvdienas, kuru laikā izklaidēties ar draugiem. Izklaidējies, bet pats savās mājās. Tu taču sen jau esi vēlējies, kaut būtu brīvs laiks izlasīt šo grāmatu vai sakārtot skapi.
Neatkārtošu visus spkc.gov.lv ieteikumus, esi izlasījis. Tikai ievēro.
Vīruss jau ir Latvijā. Robežu slēgšana to nevar apturēt. Galvenais uzdevums ir palēnināt tā izplatību iekšienē. Mēs droši vien saslimsim, un daļa to pat nepamanīs, varbūt būs klepus, temperatūra, nekas vairāk, un galu galā neviens jau neesam mūžīgi, tomēr būs labāk, ja mūsu vecāki nenokļūs intensīvās terapijas nodaļā visi vienlaicīgi. Labāk lai tas notiek laika ziņā izstiepti, tad ventilācijas aparāti jau būs atbrīvojušies. Absolūtais saslimšanas gadījumu skaits pret visiem iedzīvotāju miljoniem varbūt tiešām nav dramatisks, bet vienlaicīgi ventilējamo pacientu skaits pret jebkuras visattīstītākās klīnikas aparātu skaitu tāds var kļūt. Pasākumu atcelšanas mērķis ir saplacināt līkni, attālināt laikā smagos slimniekus vienu no otra. Tik vienkārši.
Iedomājies uz brīdi, ka esi jūras krastā un vēro, kā tuvojas vilnis. Tas ir tik aizraujoši! Vilnis nāk, bet tu palec atpakaļ. Jancis, gudrinieks, domā, ka līdz viņam jau neatnāks, jo viņš taču ir veikls, un … saslapina kājas. Latvija tagad ir jūras krastā, un skatās, kā nāk vilnis. Šis vilnis ir lielāks nekā pa gabalu likās. Kad vilnis būs tevi apšļācis no galvas līdz kājām, tad jau būs par vēlu atkāpties. Labāk atkāpties laicīgi. Atkāpties nozīmē palikt mājās un nekur neiet. Ir daudz cilvēku, kuri nevar palikt mājās, piemēram, policisti, ugunsdzēsēji, mediķi, bet ja Tu vari, tad paliec. Bez panikas, histērijas vai dusmām, ar grāmatu.”