Pastaigas ir brīnumlīdzeklis, tās ir kā zāles. Tā samazina trauksmi, sniedz iedvesmu un ved mūs atpakaļ pie mums pašiem.
Esmu atpakaļ savā bērnības ciematā – Šellijā, kas atrodas netālu no Jorkšīras Anglijā. Vakar es izgāju ārā lietū, devos uz ieleju un tad augšup kalnos. Viens mežs atrodas augstāk kalnos, otrs ielejā. Visapkārt plešas ganības, un ainavā izretojušās lauku sētas. Govis un aitas šeit ir daudz. Vēlā saule apspīd manu taku, un virs tās no koka uz koku pārlec vāvere.
Ieejot mežā, tu jūties kā svētnīcā. Viss iepriekš svarīgais liekas mazsvarīgs zem šiem kokiem. Koki ir maģiski un noslēpumaini. Gluži kā dievi un mistiķi tie it kā zina un redz daudz vairāk, kā varam iedomāties. Es varētu staigāt jebkur – pa ceļiem, pāri laukiem, pa ciemiem un pilsētām, bet vienmēr izvēlos mežus, te es vistuvāk jūtos dabai un tās sniegtajai iedvesmai.
Visvairāk man patīk neiestaigātas takas – ar nokritušiem kokiem un zariem uz zemes. Tev jāatrod savs ceļš cauri nātrēm un ērkšķiem. Šādi meži atgādina par dabu pirms cilvēces: mežonīgu, skarbu, bieži naidīgu, bet tajā pašā laikā noslēpumaini skaistu. Mežonīgākās lietas ir visdzīvākās, un atrast sevi nekurienes vidū ir patiešām atdzīvinoši.
Pēc kāda brīža es nonācu pie vientuļa strauta, kas plūda pa meža ieleju. Tur tēvs skatījās uz savu meitu, mazu laimīgu, blondu meiteni, kamēr tā spēlējās ar zariem un lēkāja pāri akmeņiem. Es pasmaidīju tēvam, pārbridu strautu un kāpu pāri kokiem.
Drīz kokus pašķīra dzelzceļa sliedes, kas savienoja Jorkšīras rūpniecības pilsētas. Nonākot mežā, mani atkal apņēma koki, lapas, saules stari, rāpojošie kukaiņi, dubļi zem kājām – vienkāršās un aizmirstās lietas.
Es devos atpakaļ uz ciematu. Pēc pusotras stundas es nokļuvu galā. Šajā brīdī aptvēru visu ainavu. Aiz ciemata es varēju redzēt vēl vairāk ganību, lauku māju un Viktorijas laika baznīcu.
Gadiem ejot, esmu veicis šo maršrutu simtiem reižu, un tā burvība nekad nav ļāvusi no tā nogurt. Ja esi pietiekami vērīgs, katru reizi ir iespējams redzēt jaunus skatus un dzirdēt citas skaņas. Diezgan bieži es novirzījos no takas un nonācu nezināmās vietās, kuras iepriekš nespēju iedomāties. Lielākoties Jorkšīras ainavas nav daudzveidīgas, bet savās tuvējās pastaigās es esmu pētnieks, pirmgājējs, esmu ierauts ainavā, vēroju, kā tā tuvojas un attālinās. Es pētu augu formas, ievēroju, kā tie mainās katru gadalaiku.
Savās pastaigās es esmu dziļā ekstāzē.
Parasti es dodos dabā bez plāna. Man nav svarīgs galapunkts, skaistums slēpjas pašā iešanā, pašā ceļā. Esmu atkarīgs no instinktiem, es eju šķietami bezgalīgi, elpoju un domāju par dzīvo visapkārt. Un tad piepeši atnāk idejas, stāsti atklājas. Nozīmes un mērķi pārdzimst. Skaisti vārdi, gari teikumi, dzeja un tās ritms, atbildes uz bažīgiem jautājumiem – tas viss notiek tajos īpašajos mirkļos, kad esmu iegrimis bezgalīgā dabas vērojumā. Tas mani bieži pārsteidz nesagatavotu, un es nožēloju, ka neesmu paņēmis piezīmju kladi; man atliek tikai cerēt, ka atcerēšos visu, atgriežoties mājās.
Dabā tu sevi atstāj otrajā plānā. Tu esi sīks puteklis mežā.Kad saskaros ar ikdienišķām problēmām, es uzskatu par veselīgāku doties dabā, nekā cīnīties ar problēmajutājumiem. Pastaigas laikā tu sevi attīri, atbrīvo no ekspektācijām un atgūsti savu pirmatnējo “es”. Šajā tukšumā tavs prāts ir tīrs. Brīvība un kustība rosina, prātam piešķirot dievišķu viedumu. Brīvs ķermenis ir brīvs prāts. Tāpēc ir varas, kam patīk, ka mēs sēžam ērtos krēslos ofisos dienu no dienas, tā paliekot truli un paredzami.
Patiesībā, tāpat kā visi citi, arī man ir dienas, kas pieprasa būt ofisā vai bibliotēkā no rīta līdz vakaram. Šajās dienās es fiziski jūtu nelabumu savā ķermenī, un, jo vairāk es apslāpēju savu vajadzību pēc dabas, jo izteiktākas tās kļūst. Ja pienāk vakars, un es nemaz neesmu pastaigājies, es vairs nespēju nosēdēt mierā. Es kļūstu trauksmains un nespēju koncentrēties pat vienkāršākajiem uzdevumiem. Mans prāts ir izsmelts, bet ķermeņa enerģija ir iesprostota. Ja neatrodu veidu, kā fiziski atbrīvot enerģiju, mani nomāc šaubas, uztraukumi, bailes. Es nevaru aizmigt. Neizlietotā enerģija, kas man dota fiziskām aktivitātēm, pavēršas pret mani un lēnām mani iznīcina.
Es dodos garās pastaigās, jo mans ķermenis ir tam radīts. Ja to nedaru, kļūstu apātisks, grūtsirdīgs. Tie, kas koncentrējas tikai uz intelektuālām aktivitātēm, atstājot ķermeni novārtā, mēdz būt neelastīgi, stingriem raksturiem un neveselīgi. Es domāju, ka katram no mums ir pirmatnēja vajadzība būt kustībā, un vienkāršākais veids, kā sajust šīs pasaules skaistumu, ir staigāšana.
Manā pieredzē visas trauksmainās un depresīvās domas atkāpjas, kad staigāju pa mežu. Un, ja tu staigā pietiekami bieži, tu nemanāmi sasniedz tādu prieka stāvokli, klusu, iekšēju laimi, jo esi atbrīvojies no sienām, mūžīgas sēdēšanas, stagnācijas. Tagad tu kusties pāri pļavām, kalniem, tālu prom, elpojot svaigu gaisu, staigā ar aizrautīgu sirdi un vēlmi pēc puķēm ceļmalās un saules stariem sejā. Tu esi brīvs meklēt dzīves pacēlumus. Garas pastaigas ir apziņas atjaunošanās, neviens nekad neatgriežas tāds pats, kāds bija.