Mūsu rotaļu laukumā ir parādījies jauns zēns. Viņam ir 5 gadi, viņš ir mājapmācībā, viņam ir gadu veca māsiņa un jauna mamma, kura māca viņam patstāvību.
Kā tas izskatās teorētiski: bērnam jāiemācās sevi izklaidēt. Pašam atrast draugus, izgudrot sev spēles, izpētīt apkārtējo pasauli. Mammai vajadzētu pēc iespējas mazāk iejaukties šajā procesā.
Kā tas izskatās praksē: zēns pa rotaļu laukumu skraida kliedzot, kaitina mazākos, novērš uzmanību no citiem bērniem, kamēr māte ņemas ar mazuli.
Mans ne pārāk neatkarīgais dēls dažreiz mīl ar viņu spēlēties. Tas notiek aptuveni šādi: viņi skrien kopā, kliedz un smejas tikai par viņiem abiem saprotamiem vārdiem. Tad viņš skrien spēlēties ar mani. Un arī viņa neatkarīgais draugs. Rezultāts? Es pieskatu viņus abus, jo neatkarīgā pusiēna māte neiejaucas.
Man ir jālūdz, lai kāds cits bērns pārtrauc smilšu mešanu, man ir jādomā, lai viņš pārstātu kliegt. Viņš lūdz, lai es viņam atnesu ūdeni smiltīm vai uzcepu nelielu kūku. Un viņa māte tikmēr sakrata meitu uz šūpolēm un dēlā rada neatkarību.
Dažreiz es arī ignorēju savu bērnu, lai viņš pats sev atrastu izklaidi. Bet es vienmēr jūtos samulsusi, kad viņš sāk lutināt citus vecākus ar spēlēm un sarunām. Man šķiet, ka viņu dēla izklaidēšana nav viņu pienākums.
Tā ir viena lieta, kad bērni spēlējas paši. Bet tomēr citādi ir, kad jūsu bērnam nepieciešama citu pieaugušo uzmanība.
Man šķiet, ka neatkarība sākas tad, kad esat pārliecināts par sava bērna izturēšanos. Kad esat pārliecināts, ka viņš zina, kā izturēties, nepārkāpj citu cilvēku robežas, nerada neērtības. Kad esat 100% pārliecināts, ka citi cilvēki ir apmierināti ar jūsu bērnu, ka citiem vecākiem viņu nevajadzēs audzināt.