Sagatavoties mazuļa atnākšanai ir nopietns process. Iekārtot istabu, iegādāt mazuļa lietas un lasīt visu par grūtniecību un dzemdībām aizpilda tavas dienas. Kad piesakās mazulis, ir 9 mēneši laika tikai mammai un augošajam bērniņam. Viņa nedalās visiem ar sajūtām par pirmajiem spērieniem un gaidām par satikšanos. Kad mazulis piedzimst, pēkšņi klāt ir visi.
Dažas mammas izbauda pirmos pieskārienus uzreiz pēc piedzimšanas, citas gaida stundas, bet dažas dienas un mēnešus, lai paturētu bērniņu rokās. Es ļoti pārdzīvoju, ka mans bērniņš nesaņēma pirmos pieskārienus un tuvumu un vēl joprojām strādāju ar to, kādas bija mūsu pirmās dienas.
Trīs dienas pēc dēliņa piedzimšanas ciemos ieradās mūsu abu vecāki. Es biju priecīga, lepna un nogurusi. Redzēt vecvecāku saviļņojumu, viņiem turot rokās pirmo mazbērnu, bija skaisti. Pirmās nedēļas visi velējās paturēt šo mazo brīnumu. Vīra vecāki pie mums bija sešas nedēļas. Viņu palīdzība un atbalsts bija liela svētība. Bet reizēm, kad vīramāte vēlējās samīļot dēliņu, manas rokas apvijās viņam ciešāk. Es nebiju gatava dalīties. Tagad, 6 mēnešus vēlāk, es jūtos vainīga, ka viņa redzēja šo vilcināšanos un nelabprātīgo dalīšanos.
Tāpēc, ja jaunā mamma neuztic mazuli, neapvainojies.
Es esmu tik pateicīga savai mammai par sapratni. Viņa neapvainojās, viņa turpināja mīlēt un rūpēties par mani – jauno mammu. Viņa gatavoja ēst, čaloja ar viņu, kamēr viņš bija manās rokās. Viņa noskatījās filmu ar mani, kamēr dēls gulēja man uz krūtīm.
Tāpēc, ja jaunā mamma nedalās ar bērniņu, neņem ļaunā.
Bija daudz draugu, kas vēlējās paturēt mazo kunkulīti, un mans vīrs ar lielāko prieku vēlējās to ļaut (lepna tēta mirkļi!), bet es vienmēr viņu cieši turēju piespiedusi sev klāt, it kā mēģinātu viņu iemidzināt. Man viņu vajadzēja pie sevis, un es nezinu kāpēc. Tagad es saprotu, ka es nebiju mierā ar to, kā viņš dzima, un ka mēs nevarējām būt blakus uzreiz. Instinktīvi es jutu, ka mums jābūt pēc iespējas tuvāk.
Man vēl jāsasniedz tas brīdis, kad vēlos nodot mazuli, jo esmu nogurusi. Pašreiz es izbaudu viņa mīļumu, to, ka viņš ir tik mazs un neaizsargāts. Man ir sajūta, ka viņš izaugs nemanot – vismaz pirmie 6 mēneši aizskrēja vēja spārniem. Es mēģinu atcerēties viņa smaržu, kad viņš nav ar mani. Reizēm man šķiet, ka nespēju atcerēties, kāda bija sajūta, kad viņš gulēja manās rokās kā zīdainis.
Tāpēc… ja jaunā mamma nedalās ar bērniņu… paldies par sapratni. Varbūt viņa ir noraizējusies par viņa klepu un vēlas pasargāt. Varbūt viņa atceras traumatisko dzemdību pieredzi. Ir tūkstošiem iemeslu, kāpēc mamma bērniņu tur cieši pie sevis. Viņa drīz iemācīsies uzticēties, ka bērniņš var būt drošībā arī citu rokās.