“Lūk, es …” – tas ir pats nepatīkamākais, ko mums nākas dzirdēt. Šīs ideālās mammītes sniegbaltos mēteļos, vīramātes vai pat mūsu pašu mātes stāv tavā priekša kā dzīvs pārmetums. Un tu neviļus sāc šaubīties par saviem spēkiem.
Tā esi tu, dzīva un pieaugusi. Kā apliecinājums tam, ka tava māte ir tikusi ar visu galā. Un arī vīramāte ir tikusi galā, redz kāds vīrs, pat esi ar viņu apprecējusies.
Bet mammītes tik to vien zina, kā skandināt:
Mēs, lūk, paguvām visu,
Gan mājās bija kārtība,
Gan bērni klausīja,
Un nav, no kā tev piekust, veļasmašīna pati visu mazgā,
Un multivārāmais katls,
Un trauku mašīna,
Labāk aizej un sevi saved kārtībā, noliec bērnu gulēt, un pievērsies vīram, viņš ir noilgojies pēc romantikas.
Bet tu saproti, ka pati esi sailgojusies pēc romantikas. Un kas gan var būt romantiskāks, kā kārtīgi izgulēties?
Tikai kāpēc gan tu neesi tāda, kāpēc mammām bija vieglāk ar bērniem?
- tāpēc, ka agrāk zāle bija zaļāka, debesis zilākas un mammas jaunākas. Un viņām liekas, ka viņas ir bijušas neprātīgas un enerģiskas. Bija, protams. Visiem pašsajūta pasliktinās pārdesmit gadu laikā…
- un vēl mammu laikos bija pieņemts dzemdēt 18-20 gadu vecumā. Neprecētās 22-25 gados jau bija vecmeitas, un pēc tam, attiecīgi, vecdzemdētājas. Mūsdienu sievietes sāk dzemdēt ap 30 vai pat vēlāk.
Kas tur ko brīnīties, ka viņas uzskata par patstāvīgām, un neviens nesteidz
piedāvāt palīdzību? Bet tikko skolu beigušajām meitenēm talkā nāca visa
ģimene, savādāk nemaz nevarēja būt. Un to meiteņu mammām pašām bija
knapi 40, atšķirībā no tagadējām, kurām jau ir pāri 50, kurām pašām ir
vajadzīga palīdzība un uzmanība.
- tas bija normāli – palūgt palīdzību svešam cilvēkam un to arī pieņemt, ja tiek piedāvāts. Bērnus mierīgi varēja uzticēt kaimiņienei, pasaukt draudzeni vai jebkuru radinieku. Atteikt palīdzību bija nepieklājīgi.
Mūsdienu vecmāmiņas diez vai vispār apzinās, kā ir augušas prasības pret šodienas jaunajām mātēm. Ja agrāk no māmiņas vajadzēja tikai to, lai bērns būtu tīrs un pieņemtos svarā, tad tagad katram interesē, cik dārgs apģērbs ir bērnam, kādi ratiņi, vai tiek pirktas mantiņas…
Bet tu jau gan atceries, ka tev bija lellīte Lollīte un plīša lācītis. Un klucīši.
Ar savu pašas bērnu tu ātri vien nonāksi aprūpes dienestu ķetnās, ja nepiebāzīsi bērnistabu ar visādiem konstruktoriem un ledusskapi ar visiem iespējamiem produktiem. Jo jebkura riebīga kaimiņiene taču var uzrakstīt sūdzību – un pārbaude ieradīsies nekavējoties. Un diez vai jūsu mammas stādās priekšā, kādas bargas tantes strādā aprūpes dienestā, jo viņas varēja iztikt ar mannā putru, ābolu biezeni un vectētiņa noķerto zivtiņu.
Lasi arī: Kāpēc nevajag ieguldīties ģimenes budžetā vienlīdzīgi ar vīrieti? Atbild psihologs Pāvels Rakovs
- Un te mēs vēl nerunājam par audzināšanas politiku. Vēl ne tik sen bērni paši varēja sev uzsildīt ēdienu, pieskatīt jaunākos, viņiem bija savi pienākumi mājās. Ar mūsdienu bērniem ir citādi – pa dibenu neuzšausi, balsi nepacelsi, acis nenolaidīsi… Mājās vienus līdz 12 gadu vecumam vispār nevar atstāt. Viņi daudz zina par savām tiesībām, tikai bieži aizmirst par pienākumiem…
- Un mēs vēl nerunājam par internetu, kurš atņem daudz laika gan mammām, gan bērniem…
- Nerunājam par produktiem, kuru kvalitāte ir strauji kritusies pie mūsdienu pārpilnības. Bērni aug slimīgi un prasa daudz vairāk uzmanības.
Bet, ja tā pavisam godīgi, nemaz jau tik viegli viņām negāja, tām mūsu mammām, vīramātēm un vecmāmiņām. Arī viņas juka prātā, ka gribējās kliegt, negribēja mazgāt traukus.. Tā arī vilka savu likteni un veica savu neredzamo mātes varoņdarbu katru dienu. Viņām arī bija grūti.
Tas nu ir tiesa, tu taču pati tur biji un to visu redzēji!