-…Pagājušajā mēnesī precējās mana krustmeita, kāzas notika šeit pie mums, Troickā! – stāsta Jekaterina. – Mēs ar manu meitu Marinu arī tikām ielūgtas. Meita atbrauca no Maskavas, mēs aizgājām uz kāzām, bet pēc tam nakšņot devāmies pie manis… No rīta piecēlos, iegāju virtuvē un redzu, ka mana Marina sēž drūma kā mākonis, izklaidīgi maisa tēju ar karoti, skatās sienā, bet acis sarkanas…
-Raud, vai?
-Kā tad! Ko tu pinkšķi? Tik jaukas kāzas bija! Tik sirsnīgas. Bet viņa sāka kaukt pilnā balsī, iedomājies? Saka, ka viņas dzīvē nekas tāds nav bijis un droši vien arī nebūs! Ne baltās kleitas, ne plīvura, ne svinīgās ceremonijas. Jau ir pāri 40, bet nav ko atcerēties…
Jekaterina bija šokā – jo kāzas savulaik meitai bija gan, tikai visai savdabīgas.
-…Kā es centos viņu pierunāt, lai kāzas rīkotu normālas, kā pie cilvēkiem, – tu nespēj iedomāties! – stāsta Jekaterina. – Gan tā, gan šitā ar viņu runāju. Teicu, nopirksim kleitu, uztaisīsim skaistu frizūru, manikīru, pasēdēsim restorānā, es par visu samaksāšu, jo vienīgā meita taču precas. Tāds notikums taču ir vienu reizi dzīvē! Bet viņa tikai atrunājās, ka negribot nekādas kāzas, nekādu balto kleitu un punkts… Es gandrīz nokritu, kad ieraudzīju, kādā skatā viņa beigās ieradās Dzimtsarakstā – trikotāžas treniņbiksēs un krekliņā! Bet pēc reģistrācijas aizbraucām uz mežu – ugunskuri, šašliki, ģitāra, šampanietis plastmasas glāzītēs! Godīgi sakot, es biju neizpratnē, un ne tikai es vienīgā…Gāju uz kāzām, bet nokļuvu piknikā…
…Jāsaka, ka Jekaterinas meita vienmēr ir bijusi meitene “ar putniem” galvā. Viņa nesekoja pūlim, nebija tāda, kā visi. Pirmo reizi viņa šokēja draugus un radus vēl agrā jaunībā – kad atteicās iet uz skolas izlaidumu.
Tā tikai tagad ar šādu rīcību nevienu nepārsteigsi, bet toreiz, deviņdesmitajos, tas bija kaut kas ārkārtējs. Uz izlaidumu gāja visi: gan nesekmīgie, gan teicamnieki, gan aktīvisti un pelēkās peles. Vairums vecāku pēdējiem spēkiem saposa bērnus izlaidumam – skola bija vienkārša, bagātnieku nebija, un ģimenēm tolaik nenācās viegli. Taču saposties un nosvinēt skolas beigšanu tika uzskatīts par obligātu.
Meitenes šuva tērpus, puiši piemērīja uzvalkus un kaklasaites. Marina no tā visa kategoriski atteicās. Atnāca tikai uz atestāta saņemšanu: izgrūstījusi klasesbiedrenes krinolīnos, viņa iznāca pēc dokumentiem šortos un krekliņā, paņēma savu atestātu, un, pamājusi visiem ar roku, devās mājās…
Un arī kāzās pēc sešiem gadiem viņa sarīkoja kaut ko tamlīdzīgu…
-Viss ne tā, kā pie cilvēkiem! – nopūtās māte.
Pēc kāzām Jekaterina uzmanīgi sāka iztaujāt meitu par bērniem, bet viņa kategoriski atteicās dzemdēt. Atšķirībā, starp citu, no vīra. Viņam bērni patika, un tāpēc viņš arī precējās, lai dzimtu bērni – kamdēļ tad vēl? Gulēt kopā var arī bez precēšanās.
Parasti par tādām lietām taču norunā jau pirms kāzām. Bet viņi kaut kā tam īpaši uzmanību nepievērsa. Marina tolaik par to vispār kaut kā nedomāja – vienkārši negribēja un no sirds uzskatīja, ka cilvēks pie pilna prāta nevar gribēt bērnus. Priekš kam? Negulētas naktis, brēkšana, autiņi, putras, dekrēts. Bērni, kā uzskatīja Marina, ir vienmēr negaidīts pārsteigums, turklāt ar mīnus zīmi…
Rezultātā viņi izšķīrās jau ceturtajā laulības gadā. Vīrs drīz vien apprecējās ar citu, kura viņam vienu aiz otra dzemdēja trīs bērnus, un viņš ir laimīgs. Bet Marina kopš tā laika dzīvo viena, šad un tad satikdamās ar dažādiem vīriešiem un apgalvojot, ka neviens viņai nav vajadzīgs.
Precīzāk, tā bija līdz pēdējam laikam. Marinai ir pāri 40, un viņu laikam nomoka savāda kaite. Varbūt pusmūža krīze, varbūt vēl kaut kas, tikai Marina tagad analizē savu pagājušo dzīvi un… daudz ko nožēlo.
Jo viss taču ir pagājis, atgriezt un pārtaisīt neko vairs nevar. Un izrādās, daudz kā dzīvē nav bijis, daudz ko nav nācies piedzīvot. Nav bijis baltās kleitas ar plīvuru, limuzīna ar gredzeniem, kāzu valša un fotogrāfiju, kā šajās 25-gadīgās māsīcas kāzās. Nav bijis izlaiduma, slepus dzertā šampanieša un balēšanās līdz rītam – toreiz tas likās muļķīgi un nevajadzīgi, bet tagad ir žēl.
Arī bērnus nav dzemdējusi – varbūt velti? Tagad būtu jau pieaudzis dēls vai meita…
…Bet, ja skolas izlaidumu vairs nevar atgriezt, tad dzemdēt bērnu 40 gados mūsdienās gan nav nekāda problēma.
-…Viņa man te paziņo: es laikam dzemdēšu bērnu priekš sevis! Es gandrīz nokritu. Saku, kādēļ? Jā, kad tu biji precējusies, es gribēju mazbērnus. Bet no kurienes tad tagad?
Naudas Marinai īpaši daudz nebija, un, ja viņa nestrādās, tad ātri vien nonāks trūkumā. Jekaterinai arī spēki vairs nav tādi, lai palīdzētu. Vīra Marinai nav,
ir kaut kāds pagaidu kavalieris, kurš nu nekādi nedomā par tādu dāvanu, kā bērns. Ko tas nozīmē – bērni, Marina vispār nestādās priekšā – brāļu un māsu viņai nav, bet no svešiem bērniem viņa vienmēr ir vairījusies.
Veselība it kā atļauj, lai gan arī ir problēmiņas. Dzemdēt tas ir viens, bet ko darīt tālāk – lūk, tas ir jautājums…
Kopumā raugoties, cik garš tik plats. Un tomēr Marina aizvien vairāk sliecas uz to, ka bērns viņai ir vajadzīgs. Redz, kā gadās: vēl pirms dažiem gadiem Marina bija viss: vīrs, ģimene, liels dzīvoklis, pierunāšana un palīdzības piedāvājumi no visām pusēm – taču viņa pat dzirdēt neko par to negribēja. Bet tagad grib, neskatoties ne uz ko.
-Vēl neviena sieviete ar bērnu postā nav aizgājusi! – spriež Marina. – Visas kaut kā dzīvo. Dzīvoklis ir, pabalsts būs, ja kas. Gadu izturēšu, bet pēc tam ņemšu aukli un uz darbu… Mammas vairs nebūs – vismaz bērns paliks, viena nebūšu pasaulē…
Var jau būt, ka, lai pieņemtu prātīgu lēmumu, ir vajadzīgs laiks, taču domāt un spriedelēt vairs nav daudz laika, jo pulkstenis tikšķ arvien skaļāk. Ir vai nu jāliek šis jautājums mierā uz visiem laikiem, vēlāk to nožēlojot, vai arī jārīkojas…Un, protams, nav jau izslēgts, ka arī šajā, otrajā gadījumā Marina neko nenožēlos…