Vienmēr tiku uzskatījusi savus vecākus par mīlošiem cilvēkiem – līdz tādai pakāpei, ka man tas sagādāja reālu diskomfortu. Dzīve nekārtojās, viss gāja šķērsām. Bet nesen es iepazinu tādu jēdzienu, kā “toksiski vecāki”. Tagad es saprotu, ka mani mamma un tētis ir tieši tādi, to nevar apstrīdēt. Lūk tikai 7 iemesli, kādēļ es tā uzskatu.
Lika baidīties
Toksiski vecāki bieži izmanto pilnīgi pretējus audzināšanas paņēmienus. Te – pārmērīgas rūpes, te – iebiedēšana. Es lieliski zināju, kādā noskaņojumā mamma un tētis pārnāks mājās. Es jau laicīgi centos mājās visu apdarīt, nomizot kartupeļus, izmācīties. Taču nereti skandāli sākās kāda nieka dēļ, man pastāvīgi kaut ko pārmeta, bet pēc tam ar asarām acīs lūdza piedošanu. Rezultātā es visu laiku izjutu bailes.
Padarīja par vainīgu pie visa
Manā ģimenē vecāki vienmēr centās pārlikt uz mani atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Es patiešām ticēju, ka mammai kļuva slikti un viņa gandrīz zaudēja samaņu tieši manas vainas dēļ. Man nācās noklausīties pastāvīgu vecāku gaušanos par dzīvi, un dēļ tā mani pārņēma vainas izjūta, un arī tagad tā nav zudusi. Starp citu, par spīti visam, mans viedoklis netika ņemts vērā nekad.
Pazemoja un salīdzināja ar citiem
Toksiski vecāki uzstāda bērnam pārāk augstu latiņu, kuru nav pa spēkam izpildīt. Mani panākumi tika uztverti, kā paši par sevi saprotami, bet neveiksmes tika bargi kritizētas. Mana mamma vienmēr teica, ka mana draudzene ir labāka, ka viņai viss izdodas, ka viņa mājās visu dara, bet es neko, un arī visā pārējā…
Stāstīja par maniem noslēpumiem
Mamma prata viegli mani uzvedināt uz atklātām sarunām, bet, uzzinājusi visus manus noslēpumus, prasmīgi izmantoja tos pret mani. Mani ļoti aizvainoja tas, ka mamma manus slēptākos sapņus stāsta savām draudzenēm un radiniekiem. Ar laiku es pārstāju viņai ticēt.
Pazemināja pašvērtējumu
Mani vecāki vienmēr prasmīgi darīja tā, lai es justos nepilnvērtīga. Viņi dzina mani kompleksos jau no agras bērnības. Es neesot lokana, tāpēc ar dejošanu nodarboties nevaru. Vēl es neko nesaprotot mācībās, tātad neko dzīvē nesasniegšu. Jā, es pat biju pārāk tieva un bāla, ar mani steidzami bija kaut kas jādara (tā mamma stāstīja visiem…).
Es nejutos pārliecināta par sevi un biju ļoti kompleksaina. Kautrējos pati no sevis. Rezultātā skolā attiecības man neveidojās, mani uzskatīja par noslēgtu meiteni. Paldies mammai un tētim par to!
Pārkāpa robežas
Toksiski vecāki ar saviem bērniem apietas tā, kā ar mājdzīvniekiem. Man vienmēr lika saprast, ka es neko dzīvē nesaprotu, tāpēc man bez iebildumiem ir jāpakļaujas, citādi es neko nepanākšu. Pat mācīties mani aizsūtīja tur, kur gribēja mamma. Rezultātā es savu profesiju neieredzu, nevaru tajā strādāt. Starp citu, līdz pat šim brīdim klausos pārmetumus, ka esmu palikusi malā, pat cienīgu darbu neesmu spējīga atrast.
Nevaru atlaist…
Es mājās nekad nejutos labi, nevarēju atpūsties, darīt to, ko es gribu un kad es gribu. Kad es gāju ārā, mamma vienmēr man pieprasīja atskaitīties, kur es eju, ar ko un cikos būšu mājās. Ja kādreiz nokavējos, bija skandāls. Kad parādījās mobilie telefoni, miera man vairs nebija vispār. Mamma zvanīja ik pēc pusstundas un pieprasīja izstāstīt, ko es daru, pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās. Beigās es nolēmu īrēt dzīvokli, bet saņēmu TĀĀĀDU skandālu! Mani apsaukāja par nepateicīgo, kliedza, ka visu sirdi un dvēseli esot manī ielikuši! Bet vai nav nekas, ka tobrīd man bija jau 24 gadi? Un arī nodrošināju sevi es pati. Es aizgāju.
Ir pagājuši daudzi gadi kopš brīža, kad dzīvoju atsevišķi no vecākiem. Un tikai nesen es precīzi aptvēru, ka daudzās neveiksmēs manā dzīvē vainīgi ir tieši viņi. Protams, es viņus mīlu un esmu pateicīga par visu, jo arī viņi mani mīl. Bet…