Par abortu. Par nožēlu. Par dzīvi.
Šis būs stāsts par jaunu meiteni, kas palikusi stāvoklī, izlemj veikt abortu, vispār neapsverot citu risinājumu. Un tagad, pēc 7 gadiem un ar mazu puisēnu uz rokām, to ļoti nožēlo. Šis stāsts būs par mani.
Man bija 18 gadi, pēdējā vidusskolas klase, visa dzīve priekšā, tomēr viss nenotika, kā vēlējos. Aizgāju pie ārsta, kur izskanēja tas teikums, no kura vienmēr biju baidījusies: Tu esi stāvoklī. Galvā tikai viena doma – aborts, jo esmu taču jauna, bērns visu sabojās. Nekāda bērna taču nemaz nav. Sirds nocietinās, neļauj apjaust, ko patiesībā daru. Ārsts pirms procedūras vēl pārjautā: vai tiešām to vēlies? Un nodomāju, kas tas par stulbu jautājumu, ko tad es tādu daru?
Gadi iet, kad apkārt izdzirdu vārdu “aborts”, to īsti neasociēju ar sevi.
Un tad pienāk 24 gadi, piesakas bērniņš, joprojām nesaprotu, kas mani sagaida. Topošā vecmāmiņa un citi tuvi cilvēki iespiedzas no prieka, bet es tikai paraustu plecus, nu jā, laikam tagad jāpriecājas. Un tad pēc deviņiem mēnešiem pienāk tā satikšanās, man uzliek uz vēdera mazu cilvēciņu un ES BEIDZOT SAPROTU… Šī kļūst par manas dzīves laimīgāko dienu… un vienlaicīgi ļauj man apzināties savas dzīves lielāko kļūdu. Man ieduras kā duncis sirdī – varēja taču būt divi.
Man nebija ne jausmas, ka varu kādu tik stipri mīlēt un dievināt, un asaras birst par izdarīto izvēli pirms 7 gadiem…
Esmu pateicīga augstākajiem spēkiem par savu dēliņu, ka aborts nav ietekmējis manu auglību, bet ko darīt sievietēm, kas tā arī netiek pie bērniņa jaunībā izdarīta aborta dēļ? Vainas apziņa noteikti viņas sagrauj.
Man sirds sažņaudzas, domājot par meitenēm, kas grib rīkoties tāpat kā es 18 gados, un gribas kliegt: nedari to! Šī ir tā reize, kad mācīties no citu kļūdām būtu svētība.
Es ceru, ka mans stāsts sasniegs kādu, kas jau pieņēmusi lēmumu vai apsver veikt abortu, uzskatot to par vienīgo izeju, bet tā noteikti nav. Tas var izrādīties Tavas dzīves sāpīgākais un nepareizākais lēmums.
Atver savu sirdi, ielaid sevī mīlestību uz bērniņu, kas jau ir pieteicies un ļauj viņam būt! Kad viņš piedzims, sapratīsi, par ko es runāju, jo to laimi var tikai sajust, to nevar izstāstīt.
Esmu šeit, lai uzklausītu un iedrošinātu. Raksti man, parunāsim!
K*