Mūsdienu bērni, – lai gan arī mūsdienu vecāki – no savām viedierīcēm šķiras vienīgi tad, kad guļ. Tomēr mammas un tēti ir atraduši veidu, kā šo bērnu pieķeršanos tehnoloģijām izmantot savās interesēs, par sliktu uzvedību atņemot planšeti vai neļaujot skatīties multenes, un pieliekot minūtes vai stundas to lietošanai kā veicināšanas balvu par panākumiem. Psiholoģe Anna Skavitina skaidro, kāpēc tā nevajadzētu darīt.
“Ja tu tā uzvedīsies, tad nebūs nekādu multeņu,” – kategoriski saka mamma. “Apēd zupu, un es tev atļaušu paskatīties filmiņu /paspēlēt videospēli / iedošu savu telefonu,” – jā, tā ir īsta šantāža. Gandrīz visi saprot, ka tā nav labākā audzināšanas metode, toties tas strādā: bērns izmaina uzvedību, ēd zupu, saka pieklājības frāzes. Lūk, kāpēc daudzi vecāki piever acis uz ētisko aspektu.
Labi-slikti – tas nav tik svarīgi, ja var ātri panākt vēlamo: izdarīt tā, lai bērns “iekļautos rāmjos”, nekavējoties izpildītu visas vecāku vēlmes.
Padomāsim, vai televizora un viedierīču izmantošanai kā sodīšana mēram vai veicināšanas balvas piešķiršanai nav kaut kādu zemūdens akmeņu. Katrai mūsu darbībai, katrai mūsu frāzei piemīt audzinoša iedarbība, ja blakus atrodas bērns, vai viņš mūs noklausās. Starp citu, šādā gadījumā mūsu darbības un frāzes var ietekmēt bērnu pat spēcīgāk, nekā, esot tiešā kontaktā: viņš ir noskaņots klausīties, viņš ir “pati uzmanība”. Mūsu iedarbības rezultāts var būt tūlītējs, t.i., īslaicīgs vai arī ilgtermiņa, tātad ar perspektīvu. Īslaicīgo rezultātu ar televizora vai viedierīču izmantošanu mēs jau apspriedām. Paskatīsimies uz ilgtermiņa iedarbību.
Mēs mācām bērnus šantažēt mūs un citus, kaulēties. Tā kā jau no 8-gadīga bērna jūs varēsiet izdzirdēt: “Ja tu man nenopirksi pēdējā modeļa aifonu, es vispār nemācīšos, sēdēšu mājās!” Bērns mācās cīnīties ar jums ar jūsu pašu ieroci.
Ja viedierīces tiek izmantotas kā veicināšanas balva vai soda mērs, bērns ātri saprot, ka viedierīces ir ārkārtīga vērtība. Pie tam, ka mūsdienu mammas un tēti, pat vecvecāki un aukles neizlaiž telefonus no rokām, cauru diennakti skatās datorā, stundām sēž pie televizora. Tātad tā ir vērtība, par kuru ir jācīnās. Un sanāk, ka tad, ja tu būsi superlabs bērns, varēsi skatīties televizoru vai spēlēt videospēles visu cauru diennakti.
Rodas interesants secinājums ar pavisam neiepriecinošām sekām: labs bērns ir tas, kuram visu dienu atļauj skatīties TV vai spēlēt spēlītes telefonā. Bet labi vecāki ir tie, kuri ļauj labajam bērnam skatīties televizoru vai spēlēt planšeti. Līdz datoratkarībai šeit vairs nav tālu.
Es vienam 8-gadīgam puisēnam pajautāju, kāds ir viņa dzīves sapnis. Viņš atbildēja, ka vēlētos spēlēt datoru visu cauru diennakti, mamma visu laiku pienestu ēdienu uz šķīvja, un lai pie krēsla būtu piemontēts pods, lai nekur nebūtu jāiet. Es pajautāju, vai viņš nenogurtu, bet viņš man atbildēja, ka tiktu galā ar to. Vai jūs gribētu, lai jūs bērnam būtu šāds dzīves sapnis? Domāju, ka jūs variet uzminēt, kādu soda mēru viņa māmiņa, ļoti jauka sieviete, ir izmantojusi.
Ļaujiet bērnam izmantot viedierīces, gaidot rindā poliklīnikā, kafejnīcā, mašīnā. Laiks paies vieglāk. Būtu lieliski, ja jūs jau iepriekš ierakstītu kādas interesantas, noderīgas programmas. Ieslēdziet televizoru vai iedodiet planšeti, ja vēlaties nedaudz atpūsties, taču nedariet to bieži. Bet kā gan sodīšana? Kā savādāk sodīt?
Bet vai vispār vajag sodīt?
Kad tika veikts psiholoģisks sodīšanas pētījums, tika aptaujāti franču un krievu bērni. Viņiem tika jautāts: “Vai jūs vajag sodīt?”
“Jā!” – atbildēja vairāk nekā 90% krievu bērnu: “Vajag, kad mēs darām blēņas!”
“Nē!” – atbildēja tikpat daudz franču bērnu: “Mēs taču esam gudri bērni, mums vienkārši vajag visu paskaidrot, kā ir pareizi.”
Bet varbūt visiem bērniem reizēm vajag vienkārši paskaidrot, jo mums taču arī viņi ir gudri.